Pārdomas ..tā dziļi - Inese Prisjolkova
Pārdomas ..tā dziļi

Jau divas dienas kā man neiziet no prāta šis video https://www.youtube.com/watch?v=FC6q-iNx84Y

Neesmu personīgi pazīstama ar Gintu. Zinu viņu caur Matīsa ierakstiem un nodarbībām. Bet šoreiz pat varbūt tās manas pārdomas nav par konkrēto piedzīvoju vai cilvēku, bet par tām fantastiskajām atziņā un frāzēm, kas šai sarunā izskanēja.

Nu jāsāk man droši vien ir ar pateicību par to, ka šāds video ir tapis un ka ir šādi cilvēki, kas dara lielas transformējošas lietas un piedzīvo ko tādu, par ko “krastā palicēji” vēl ilgi var domāt. Jo pilnīgi droši ka es nedošos šādā braucienā. Visticamāk, ka tā pa īstam un tik ļoti nedraudzēšos ar okeānu. Lai gan, pieļauju, ka Kristus 40 dienas tuksnesī vai Mozus 40 gadi tuksnesī bija kaut kas līdzīgs.

Es nepretendēju aizdomāties tik dziļi. Es vienkārši priekš sevis sadzirdēju fantastiskas frāzes, kas mani ir riktīgi izkustinājušas.

Piemēram: - kad esi tik ilgu laiku okeānā, katrs koks, katrs ziediņš, mūsu zeme un planēta kopumā pēc tam izskatās kā brīnums. Bet tad, kad tajā brīnumā dzīvojam diendienā, tad neko no tā visa nenovērtējam. Bieži vien pat nepamanām.

Šitas mani tik ļoti uzrunāja. Un šo domu, šo frāzi es tiešām pārcēlu uz pilnīgi visu, kas manā dzīvē notiek brīnišķīgs. Un nu jau divas dienas pēc šī video uz visu atkal skatos kā brīnumā. Uz savu mazo bērnu – kā brīnumā. Uz attiecībām ar vīru – ar pateicību kā brīnumā. Uz mājām, uz darbu, uz mīlestības pilno vidi. Jā tas viss ir brīnums, kuru visticamāk ka ļoti, ļoti, ļoti novērtētu, ja kaut kādā sekundē nāktos to zaudēt vai no tā attālināties.

Pēkšņi ienāca prātā Pavasara studijas vide. Tāda saulaina un laimīga. Vakar runājām ar kolēģi Santu, ka jebkurai citai darba vietai turpmākā dzīvē būtu uzlikta ļoti augsta latiņa attieksmes un attiecību ziņā, lai sajūtās šim kaut necik līdzinātos.

Es apstājos. Ieelpoju. Un pasaku paldies. Paldies, ka varu šo visu izdzīvot ar pateicību kā brīnumā.

Viens cits teikums no Matīsa sarunas ar Gintu bija par to, ka tad, kad bija galīgi grūti, kad sāpēja visas malas, kad dienām tikai un vienīgi apkārt ūdens, kad uznāk piekusums un apnikums, tad pielavas doma “vai tiešām šis viss ir tas, ko es izvēlējos piedzīvot?”.

Un atkal jau gribās pārnest to uz savu dzīvi. Cik bieži mums ir tā, ka skaties uz to, kas dzīvē notiek un domā- vai tiešām šo visu esmu es pati radījusi un vai tiešām mana dvēsele ir laimīga tam tagad iet cauri?

Pēc tam bija vēl viens teikums, kas mani riktīgi uzrunāja. Ka es skatos uz to visu, kas notiek un domāju “es vienkārši gribu redzēt kā tu ar to visu tiksi galā. Kā tu izkulsies”.

Nu man šis dzīvē ir bijis tik pazīstams, ka tai brīdī pilnīgi zosāda uznāca. Ka nonāc kaut kādās tik galējās situācijās, kad vēro savu dzīvi un netici, ka tas notiek ar sevi.

Un tad – nav variantu. Tu vienkārši ej tam visam cauri un redzi kā soli pa solim viss sakārtojas. 

Es iesaku Tev šo interviju noskatīties tā nesteidzīgi un dziļi. Nu vismaz es tā skatījos.

No sākuma tā ziņkārīgi, lai uzzinātu kā ta šiem gājis. Pēc tam kā piedzīvojumu – kā saka, ja pati ko tādu nedarīsi, tad iztēlojies kā būtu, ja būtu. Un pēc tam man ieslēdzās tā filozofiski dziļā atklāsmju sajūta, kad nemaz nav tik svarīgi, ko viņš stāsta par sevi, jo tu dzirdi atziņas priekš sevis.

Nu kaut vai – paskatīties apkārt, cik (salīdzinoši ar okeāna viļņiem diendienā) zeme ir skaista.

Paldies par šo!

 

Ar sveicienu, Inese

Ieteikt rakstu