Raksti - Inese Prisjolkova

Kad es vēl vadīju Sievišķības skolu, tad mūsu pašā pirmajā tikšanās reizē runājām, ka mūsos katrā būtu jābūt četrām mūsu sievišķības izpausmēm. Un gluži kā krēsla kājām, tām būtu jābūt vienādi spēcīgām un līdzsvarotām.

Visvieglāk tās atcerēties un sevī sajust ir tieši caur stihijām – ūdens, uguns, zeme un gaiss.

Zemes sieviete – Ieva – mūsos izpaužas kā vēlme pēc ģimenes, bērniem, būt sievai, iekārtot mājas, būt savas dzīves un ģimenes saimniecei.

Uguns sieviete –Guna – ir seksīga un iekārojama, instinkti viņā kūsāt kūsā, viņa ir tik kārdinoša, jutekliska un skaista savā ugunīgajā sievišķībā, ka vīrietis no viņas nevar atraut acis.

Ūdens stihija – Marija – ir tikumības, ētikas un morāles turētāja gan sevī, gan ģimenē. Viņa neļaus izlaisties ne sev, ne vīram, ne sabiedrībai ap sevi.

Gaiss – Liene vai Baiba – ir viedākā daļa mūsos. Tā ir zintniece, kas mīt katrā sievietē. Tā ir dziedniece, kura ir katrā no mums. Tā ir gaismas un gudrības nesēja mūsos.

Interesanti, ka parasti un pilnīgi dabiski mūsos aktīvas ir kāds divas no četrām stihijām. Var gadīties, ka dažādos dzīves periodos tās mainās. Tad nu jāizdara secinājumi, par tā, kuras daļas mūsos snauž un kā tās atmodināt.

Pirms vairākiem gadiem pirmo reizi tas bija Kuldīgā, kad šo modināšanu un aktivizēšanu sasaistīju ar Saulgriežiem un toreiz kopā ar grupu izveidojām veselu tradīciju kopumu, ko visu vajadzētu darīt, ja mums vairāk ko vajag no Gunas, vai Lienes. Un ko darīt, ja kaut kur “pazudusi” ir Marija, vai Ieva.

Esmu satikusi meitenes, kas saka, ka vispār – viņas krēsls ir kā klavierbeņķītis uz vienas kājas. (Lieki piebilst, ka tas nekam neder un varbūt tieši tādēļ cieš attiecības, vai varbūt tās vispār neveidojas.)

Uzreiz varu pateikt, ka gan mums pašām, gan vīram ir vajadzīgas visas četras mūsu sievišķības izpausmes. Dēļ Zemes stihijas mūsos ir vēlēšanās turpināt dzimtu un nodot bērniem ģimenes vērtības un tradīcijas. Tas ir mūsu mātišķums, rūpēšanās. Dēļ šīs savas enerģijas un būtības daļas gribam būt sievas un mammas.  Man pašai tieši šī enerģija pietrūka laikā, kad nevarēju satikt savu cilvēku un izveidot ģimeni.

Savukārt uguns enerģija mūsos ir virzošais spēks. Galu galā – tieši dēļ šīs enerģijas mēs esam interesantas pretējam dzimumam. Caur šo mēs “barojam” vīru ar spēku priekš viņa veiksmes un sasniegumiem.

Lai nu kā, bet rīt (piektdien) seminārā “Gatavošanās Saulgriežiem” stāstīšu par to, kā gatavoties un kā svinēt svētkus tā, lai tiekam pie savas trūkstošās enerģijas. Un kad vēl, ja ne pa vasaras Saulgriežiem to visu sevī iegriezt.

Nodarbību vadīsim divatā kopā ar sertificētu pirtnieci Jolantu Sadoviču. Būs praktiska darbošanās un Jolantas stāsts par augiem, ko un kādam gadījumam izvēlēties tieši Saulgriežos, ko skaistumam, ko jutekliskumam, ko viedumam, ko gudrībai, ko veselībai, ko gara spēkam.

Vārdu sakot, esi mīļi aicināta jau rītvakar pie mums Pavasara studijā Pērnavas ielā 19-315. Pieteikšanās: pavasarastudija@gmail.com vai pa telefonu 29100714 (Santa).

 

Līdz rītam!

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Nu kad tad vēl par šo tēmu parunāt, ja ne pirms Jāņiem un pirms Papardes zieda meklēšanasJ

No sākuma biju šo tēmu domājusi runāt tikai ar grupu “Kad stārķis kavējas”. Jo tur kaut kā ir tā, ka tad, kad tik ļoti iespringsti uz bērniņa ieņemšanu, tad mīlēšanās jēga un būtība ar laiku kaut kur atvirzās fonā.

Tad ir tik ļoti svarīgi, lai tikai tas notiek īstajā dienā un lai tam nu ir visi tie atbilstošie apstākļi un sagatavošanās un vārdu sakot, tur beigās ir tik traka tā cenšanās, ka bērniņš nevar atnākt tikai tādēļ, ka viss ir sažņaugts un saspiests, neatstājot rūmes dievišķai radošajai enerģijai.

Bet pārskatot šo tēmu tālāk, sapratu, ka īstenībā jau mums visām, neatkarīgi no tā, kādā dzīves periodā esam,  stress, dzīves steiga, ikdienas domas un saspringums, piekusums, nogurums, veselības stāvoklis utt. atsaucās uz mīlēšanās tēmu. Un tā  - nolēmu, ka nav ko dalīt. Uztaisīsim nodarbību par tēmu “Mīlēšanās, mīļošanās un mūsu seksualitāte”, lai parunātu par mūsu juteklismu, par baudīšanu, par spēju noskaņoties uz savu seksuālo enerģiju. Parunāsim par to kā to vairot un līdzsvarot. Parunāsim par to cik svarīgi un veselīgi ir gribēt mīlēties un ja negribam, tad  - kas tā ir par zīmi mums un ko ķermenis caur to mums grib pateikt.

Parunāsim arī par to, cik pazīstam sevi kā sievieti. Cik pazīstam savu ķermeni. Cik jūtamies mīlētas un tieši KĀ mums patīk mīlēties. Vai mēs to zinām un vai protams savā dzīvē to tā iekārtot, lai viss notiek, kā mēs pašas gribam.

Un cik seksīgas jeb seksuāli pievilcīgas jūtamies ikdienā. Vai jūtamies?

Un ko darīt, ja tādas nejūtamies. Ko darīt, ja neesam mīlējušās mēnesi, gadu…

Kā uzsākt? Kā šo jomu iekustināt?

Nu vārdu sakot – runāsim par visu pēc kārtas. Par to kā iemīlēt sevi, savu ķermeni, kā mijiedarboties ar pasauli kā mīlējoties, kā kļūt jutekliskām, kā baudīt, kā vairot šo savu enerģiju un baudīt to.

Parunāsim arī par to, cik milzīgu potenciālu tas mūsos atver un kā tas iespaido mūsu jaunību.

Reiz Katrīna Denēva kādā intervijā teica, ka viņas jaunības noslēpums ir “vismaz viens orgasms dienā”. Lai gan – vairāk tas varbūt izklausās pēc Sofijas Lorēnas.  Bet tas pat nav svarīgi. Svarīgi ir kā jūtamies mēs pašas un vai gribam dzīvot kā mīlējoties – liegi, maigi, kaislīgi, skaisti.

Nu vārdu sakot – par to būs tas stāstsJ)

Tiekamies jau nākamceturtdien, 16.jūnijā plkst.18.00 Pērnavas ielā 19-315. Pieteikšanās kā vienmēr uz pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714 (Santa).

 

Hmm….cik brīnišķīgi un kaifīgi, ka par šo visu runāsim tieši pirms SaulgriežiemJ

Jo tieši šiem svētkiem un šim laikam ir šī noslēpumainā burvju maģija, kas saistīta ar mīlēšanos papardēs. Parunāsim arī par to, kāpēc tieši šis laiks un ko tas palīdz sakārtot mūsu enerģētikā.

Vārdu sakot – atdosim godu otrajai čakrai. Rīt vebinārs par sievišķību un naudu, ceturtdien seminār par mīļošanos un mīlēšanos. Nu un 17.jūnijā Saulgriežu sagaidīšanas nodarbība. Burvīgi.

Ir sākums devītajam vilnim. Viss kūsāt kūsā. Un tik baudāmi ir to visu ņemt pretim un tai visā būt iekšā.

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Atceros, kad gaidīju savu mīļumiņu un biju gaidību pēdējā etapā, devu solījumu, ka pēc tam gan cik vien spēšu palīdzēšu tām sievietēm un meitenēm, kurām kaut kādu iemeslu dēļ bērniņi vēl kavējas.  Mēs bijām vēl iepriekšējā ofisā, kad izveidojās pirmā grupa ar 10meitenēm, kas labprāt nāca kopā, lai meklētu cēloņus sevī un savā attieksmē, ar jautājumu – kāpēc tieši mūsu ģimenē nav bērnu.

Es pati ar šiem jautājumiem esmu dzīvojusi visu mūžu un man patiešām liekas, ka nav nevienas mammas, kas par to būtu domājušas vairāk. Bet nu…nav jau jāsalīdzinās. Katram ir savas stāsts, un tai brīdī, kad pa īstam aptver, ka tas bērniņš nenāk un ka nezini, ko darīt, lai viņš pieteiktos, var īsā laikā izdzīvot visu – sākot no panikas un “atrotītām piedurknēm”, ka kaut kas tūlīt jādara, līdz pat pilnīgai apātijai un milzīgām skumjām, ka aiz nezināšanas ko darīt, vairs nedari neko.

Man tas pa visiem šiem gadiem ir tik ļoti pazīstams, ka vēl pirms kāda laika bez asarām par šo tēmu vispār nebiju spējīga runāt. Un es patiešām esmu darījusi visu, ko vien spēju es izdomāt pati, ko man spēja piedāvāt medicīna, ko varēja dziednieki, vai gaišreģi, vai pilnīgi jebkādi guru katrā jomā, kurus vien spēju izdomāt savai šai jomai piesaistīt.

Un tās atbildes, kas man beidzot ļāva šo jomu sakārtot, un tagad pilnīgā laimē auklēt dēliņu, nāca lēnām un ilgi, brīžiem kā zibens no skaidrām debesīm, brīžiem absolūti neglaimojošas, brīžiem ar milzu nokavēšanos. Nu vārdu sakot – man pašai par sevi tagad atbildes ir. Šo to esmu sapratusi arī par dzīvi kopumā. Šo to redzu no citu cilvēku pieredzes. Un tā – pirmajā tikšanās reizē, mēs ar meitenēm izrunājām gan par iespējamiem cēloņiem, gan par to, kā vispār šo tēmu atbrīvot un neturēt iežņaugtu sevī, gan par to, ko tad darīt, kā pirmo un kam ķerties klāt. Vēl šīm nodarbībām ir viens papildus bonuss – beidzot mēs visas esam vienkopus un varam brīvi runāt par to, ko apkārt radu lokā varbūt negribam, varbūt kautrējamies, bet varbūt tas vienkārši nav iederīgi. Tad te iederīgi ir viss. Jo mums visām šī problēma ir aktuāla. Un es uzdrošinos būt šī kursa vadītāja tikai tādēļ, ka man pašai ir šis burvīgais pozitīvais piemērs, ka arī ļoti ilgi gaidot un tīrot savu karmisko šo konkrēto jomu, tomēr to var attīrīt un sakārtot līdz rezultātam – burvīgam mazulim.

Kādēļ taisām jaunu kursu?

Jo ļoti daudz meiteņu, kas tagad labprāt pieslēdzas mūsu esošai grupai, ir nokavējušas sākumu. Bet kā jau katrā lietā, tieši pamatiem un tieši sākumam ir pati lielākā  nozīme (jo runājam par cēloņiem un attieksmes maiņu).

Un tādēļ izdomājām – uztaisīt jaunu kursu un ar laiku tad salaist abas grupas kopā.

Tad vārdu sakot, ja Tev ir aktuāla tēma kļūt par mammīti un kaut kādu iemeslu dēļ tas nesanāk, tad raksti uz pavasarastudija@gmail.com vai zvani 29100714 (Santa) un piesakies uz jauno grupu semināram “Kad stārķis kavējas” un tiekamies jau šo ceturtdien (9.junijs) plkst.18.00 – 20.30 Pērnavas ielā 19-315.

Grupā var piedalīties tikai tās dalībnieces, kurām šī tēma personīgi ir aktuāla. Tā mēs nodrošinām sev drošu vidi, kurā varam brīvi dalīties ar savu pieredzi. Uzreiz varu pateikt, ka runājam tikai tik daudz un tikai to, ko gribam. Mēs zinām, ka šī ir jūtīga tēma un es jau pati teicu, ka agrāk es par šo tematu varēju tikai raudāt.

Vēl citā rakstā vari par šo lasīt: http://pavasarastudija.lv/2016/06/01/maminam-kuras-savus-bernus-vel-tikai-ilgojas-satikt/

Ar mīļiem sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Ir man tagad viena TOP tēma, par kuru domāju un runāju arvien vairāk un atklātāk. Visticamāk, tas ir tādēļ, ka visus šo gadus tā bija noglabāta un vairāk vai mazāk skaitījās tabu. Nu ne jau tādēļ, ka negribētu par to runāt (īstenībā būtu bijis gribējies pat ļoti), bet gan tādēļ, ka tā bija pārāk jūtīga un sajūtās neprognozējama.

Kamēr man vēl nebija bērni un es tik ļoti gribēju viņus satikt, katra saruna par māmiņu tēmu, manī raisīja trauksmi un tādi svētki, kā vakar, būtu izraisījuši vismaz klusas sāpes.

Tagad atskatoties pat nevaru pateikt kādēļ. Varbūt tādēļ, ka man apkārt nebija līdzīgi domājošo, kam būtu tāda pat situācija. Varbūt tādēļ, ka visiem citiem šai jomā veicās un viss sakārtojās. Varbūt tādēļ, ka es neredzēju, kurš vispār var mani saprast. Pat tagad rakstot, drusku kāpj kamols. Šobrīd tas, protams, ir vairāk laimes asaru un pateicības izraisīts.

Un acīmredzot tieši tādēļ, ka tik dziļi esmu tai visā bijusi iekšā, un tieši tādēļ, ka vēl tikko tik ilgus gadus man bija šis viss aktuāls, šobrīd esmu izveidojusi tādu sieviešu un meiteņu grupu, kurām bērniņi kavējas un kurām šī joma sāk veidoties par problēmu.

Pirmajā reizē nodarbībā bijām 10 un nolēmām, ka laiku pa laikam gribam tikties vēl. Ka tā ir brīnišķīga sajūta, ka vienreiz un par visām reizēm vari par šo lietu runāt. Ka apkārt ir tikai tādas pat sievietes, kuras tevi saprot no pusvārda.

Ka tieši šeit vari runāt par to, ka ir reāli bail, ka vīrs var aiziet un apprecēties ar gandrīz vai jebkuru meiteni un viņa viņam dāvās bērnus.

Ka tieši šeit vari runāt, ka paniski baidies, ka labākā draudzene, māsa vai kolēģe tepat blakus varētu palikt stāvoklī.

Un tieši šeit vari runāt cik ļoti sāpīgi ir saņemt bildes ar kāda radu bērna “pirmo smaidu”, “pirmo pagriešanos”, “jauno cepurīti” vai “jauno mantiņu”.

Piedevām, tas viss ir tik traki tieši tādēļ, ka jātēlo prieks, sajūsma, vai vismaz jāizspiež smaids. Bet iekšā ir cauršauta sirds.

Un to nevar saprast pilnīgi neviena, pat visempātiskākā cita sieviete. Pat ne mamma, vai māsa vai sirdsdraudzene, ja vien viņai nav bijusi gluži tā pati situācija.

Jocīgākais, ka nepalīdz pat tas, ka uzskaitām citu problēmas – nu kādam taču ir jāmokās ar lieko svaru, kādu vajā atkarības, kāds dzīvo trūkumā. Tas nepalīdz nekā, jo arvien ciešāk žņaudz tieši tā tava milzonīgā iekšējā sāpe.

Un trakākais ir to apkārtējo “ko tu ņemies. Ja nav lemts, nav. Aizpildi šo jomu ar kaut ko citu”. Nu šādiem padomdevējiem vispār gribās uzreiz “kraut”. Tiesa arī tiem, kas saka “pieņem sevi tādu, kāda esi. Iemīli sevi bez bērniem”. Arī tiem, kas saka “priekš kam tev savus, var taču adoptēt”.

Nu neviens jau nesaka, ka nevar. Protams var. Bet arī tu vari, un tu. Sāpe taču ir tieši par to, ka nav savējo. Ka nav izbaudīts kā ir ieraudzīt strīpiņas uz grūtniecības testa panelīša. Kā ir to paziņot savam mīļotajam. Kā ir ar satraukumu gaidīt pirmo trimestri un tad stāties grūtniecības uzskaitē un pirmo reizi rokās turēt savu “Mātes pasi”. Un tad pirmo reizi ieraudzīt viņu – savu bērniņu –kustamies sonogrāfijas monotorā, saklausīt sirsniņu, pēc tam sajust kustības ķermenī. Kā ir dzemdībās dzirdēt viņa balsi pirmo reiz. Kā ir piespiest viņu pie vaiga un raudāt aiz tik milzīgas laimes, ka vari izkust. Kā ir pārvest viņu mājās…..Kā ir….Kā ir….. dzīvot bez tik milzīgas Mīlestības izpausmes, kāda ir tieši mīlestība – būt mammai.

Mans mīlulītis tepat ratiņos čuč. Vakar pie viņa pieliecos un pateicu paldies, ka viņš tomēr paspēja atnākt un mēs satikāmies šajā vēl dzīvē.

Un tagad es tiešām gribu palīdzēt tām meitenēm un sievietēm, kuras šo savu laimi vēl tikai gaida un savus bērniņus vēl tikai ilgojas satikt. Esam savu kursu nosaukušas “Kad stārķis kavējas”.

Mūsu “stārķu” grupa tiksies šo trešdien 11.maijā plkst 18.00 Pērnavas ielā 19-315. Un ja vien Tev šī tēma ir tiešām aktuāla, tad esi laipni aicināta mums pievienoties. Šoreiz ņemsim zemapziņas pārprogrammēšans metodi tieši par šo bezbērnu tēmu.

(Ja Tev šī tēma nav aktuāla, bet gribi nākt uz zemapziņas pārprogrammēšanu, tad to var darīt 19.maijā kopā ar citu grupu, kura nav konkrētai mērķauditorijai).

Pieteikšanās: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714 (Santa).

 

Ar mīļiem sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Es ilgi skatos pilnīgi tukšā lapā un nesaprotu, ar ko sākt. Ir tukšums. Kluss, mierīgs tukšums. Varētu teikt, ka vienkārši nekā vairs nav, bet no otras puses – galvā visu laiku skan maza bērna balstiņa: “Mammīt, kāpēc tā ar mums notika?”.

Jau trešo dienu es visu laiku dzirdu dialogus, ar kuriem nesaprotu, ko lai dara.

No sākuma man likās, ka pāries. Ka tas ir tikai dēļ manām iedomām, dēļ emocijām, dēļ personīgām sāpēm, dēļ tā, ka netieku galā. Bet tā saruna manā galvā kļuva arvien uzstājīgāka un skaļāka, līdz es beidzot sāku domāt, ka varbūt tas pat nav domāts man. Varbūt, ka man tas ir jāpadod tālāk. Varbūt man tas ir jāuzraksta..

Bet tie cilvēki, kas lasa manus rakstus, viņi ir pieraduši, ka tie ir tik gaiši, tik skaisti, tik laimīgi.

 

“Mammīt, bet vai tad mūsu stāsts nav laimīgs?”

“Dēliņ, ir laimīgs, ir. Tikai cilvēki dažreiz grib to laimi daudz garāku, daudz ilgāku, daudz taustāmāku.”

“Mammīt, bet tad, kad Tu turēji manu rociņu – vai tad tas nebija taustāmi? Vai tad, kad dziedāji man dziesmiņu – tas nebija taustāmi? Un vai tad, kad jūs ar tēti sēdējāt pie manas gultiņas – tas nebija taustāmi?”

“Dēliņ, bija. Tikai es to gribētu vēl arvien.”

“Tad kāpēc mums ar brālīti bija jāiet prom? Vai tu mūs negribēji?”

“Es jūs ļoti gribēju un bezgalīgi mīlu, bet dažreiz mammītes savus bērnus zaudē. Ir kādi notikumi dzīvē, kas mammas un bērnus izšķir. Mūsu gadījumā tā bija neganta infekcija, kas pielavījās, kamēr neviens par to pat neiedomājās”.

“Mammīt, bet ja tu būtu zinājusi, ka viss šitā notiks, vai tu būtu mūs gribējusi?”

“Protams, dēliņ. Es ne pret ko pasaulē nemainītu šo mūsu tikšanos. Jūs ar brālīti izmainījāt manu un tēta dzīvi. Es vairs nekad nebūšu tāda, kā līdz šim. Jūs mani padarījāt par mammu. Mēs bijām kopā tik tuvu. Lielāko jūsu dzīves daļu – manā puncītī. Es vēl tagad varu iztēloties, kā jūs kustaties. Un zinu, ka jūs esat tik atšķirīgi. Tu vienmēr kūleņoji, bet brālītis lielāko tiesu čučēja.

Un arī tagad jūs esat kopā ar mums.

Jūs visu mūžu būsiet kopā ar mums, tikai mēs vairs nevarēsim viens otram pieskarties.”

“Mammīt, kāpēc tā?”

“Tādēļ, ka jūsu dzīve bija ļoti, ļoti īsiņa”

“Vai tas ir slikti?”

“Nē, mīļumiņ. Dzīve vienmēr ir vērtība un ne jau dzīves ilgums nosaka tās kvalitāti. Var gadīties, ka kāds cilvēks nodzīvo blakus garu mūžu, bet mēs to nenovērtējam, savukārt kādu satiekam uz mazu mirklīti un šī tikšanās pārvērš visu mūžu. Jūs ar brāli pārvērtāt manu un tēta dzīvi”

“Vai tētis mūs mīl?”

“Jā, mīļumiņ, tētis jūs bezgalīgi mīl”.

“Mammīt, bet es redzēju, ka jūs ar tēti raudat”.

“Jā, mīļo puisīt. Cilvēki raud, kad viņiem sāp sirsniņa”.

“Vai jūs bijāt nelaimīgi?”

“Nē, mēs bijām ļoti, ļoti laimīgi, ka jūs satikām. Tikai mums bija grūti jūs palaist.”

“Kāpēc?”

“Tādēļ, kad jūs vēl tikai gaidījām, mēs bijām izsapņojuši daudz vairāk un tālāk, bet tagad tas viss ir beidzies un jūs esat prom”.

“Bet kā tad mēs tagad varam sarunāties?”

“To es nezinu. Man tas vienkārši skan galvā”

“Vai tagad tā būs vienmēr?”

“Mīļumiņ, tik ilgi, cik vien gribēsim.”

“Labi, mīļo cālīt, tagad es atkal paskatīšos tavas bildītes un mazo video – tas man palīdz Tevi uzturēt pie sevis tik dzīvu”

“Mammīt, es jūs ar tēti tik ļoti mīlu! Un brālītis jūs abus tik ļoti mīl!”

“Paldies, mīļumiņ! Mēs jūs abus ļoti, ļoti mīlam”

“Es vēl negribu beigt ar tevi runāt.”

“Tad runāsim vēl, mīļumiņ.”

“Mammīt, bet kāpēc mums viss nesanāca tā, kā tavos sapņos par mūsu dzīvi?”

“To es nezinu. Varbūt, ka es nebiju tam gatava. Varbūt, ka pa daudz gribēju. Varbūt nepratu jūs pasaudzēt no ārējās pasaules iedarbības. Varbūt, ka tā vienkārši bija paredzēts”.

“Mammīt, bet tu taču vienmēr visu proti izstāstīt”

“Jā, mīļumiņ. Mēs tieši par to ar tēti runājām, ka cilvēku dzīvē ir tāds fenomens – tiklīdz tev ir sajūta, ka nu jau tiešām visu zini kā kas rodas un kāpēc kas notiek, tad dzīve tevi pēkšņi ieliek nākošā pakāpē, kurā tu neproti neko. Kurā biežākā atbilde uz jebkuru jautājumu ir: “es nezinu”.”

“Vai mūsu piedzimšana ir tas, ko tu, mammīt, nesaproti?”

“Jā, mīļumiņ. Viss, kas saistīts ar jums man ir pilnīgi nesaprotams”

“Kāpēc tā?”

“Tādēļ, ka šī ir mana karmiskā tēma un es visu dzīvi esmu veltījusi tam, lai to saprastu un sajustu”

“Ko nozīmē – karmiskā tēma?”

“Nu, katram cilvēkam ir kāda dzīves joma, kuru viņam ne tik viegli izdodas sakārtot. Man tā bija bērnu piedzimšana un tikai, pateicoties jums ar brāli, nu es zinu kā tas ir, ka dzimst bērni, ko nozīmē gaidības un ko nozīmē dzemdības, kādas sajūtas ir, ka rodas pieniņš, un kā smaržo maziņš bērniņš”

“Mammīt, kādēļ tu smaidi?”

“Tādēļ, ka esmu laimīga to visu piedzīvot”

“Mammīt, piedod mums, ka nepalikām ilgāk”

“Mīļumiņ, Tev nav par ko atvainoties. Tu man esi iemācījis beznoteikumu mīlestību. Es nekad nebiju zinājusi, ka kādu var mīlēt tikai tādēļ, ka viņš ir. Ka man neko nevajag, lai tu, bērniņ, darītu. Man pret tevi nebija nekādu noteikumu. Es tevi mīlēju un mīlu bez noteikumiem”.

“Jā, mammīt, es redzēju kā tu saki par brālīti “cik viņš ir skaists” kaut tai mirklī viņš vairs nebija dzīvs”

“Brālītis bija mans pirmdzimtais bērniņš un viņš patiešām bija ļoti skaists. Un tu biji ļoti skaists. Es vēl tagad ik pa laikam sabučoju tavu fotogrāfiju. Tev bija tik skaists deguntiņš, un tik skaistas rokas ar gariem pirkstiem un tēta kājas. Mēs tieši spriedām, ka tu noteikti būtu sportists”

“Jā, es atceros, ka jūs ar tēti runājāt, ka mēs būsim hokejisti un spēlēsim vienā komandā”

“Mīlulīt, jā. Es arī atceros. Lai gan tu jau zini, ka mēs būtu atbalstījuši jūs ar brāli jebkurā izvēlē un tas būtu vienalga vai jūs spēlētu hokeju, vijoli, dambreti, vai “sunīšus”. Mēs vienkārši gribējām jums palīdzēt izaugt laimīgiem”.

“Mammīt, bet mēs bijām ļoti laimīgi, jo piedzīvojām jūsu mīlestību”.

“Jā, bērniņ, un paldies jums -jo jūs mums devāt vēl lielāku un spilgtāku mīlestību, nekā apzinājāmies pirms tam”

“Mammīt, mums ir tik labs tētis”

“Jā, cālīt, tā ir mana lielākā laime mūžā, ka esmu kopā ar jūs tēti un varu piedzīvot tik milzīgu mīlestību. Un man jau liekas, ka jūsu atnākšana bija iespējama tikai dēļ šīs milzu mīlestības. Ja mīlestība būtu kaut nieciņu mazāka, es nekad nevarētu ar mīļumu no jums abiem atvadīties un jūs palaist”

“Un kas tad notiktu?”

“Nu, es nezinu. Varbūt es sajuktu prātā, vai iekristu milzu depresijā. Bet tagad tas ir tētis, kas man visu laiku atgādina, cik es ļoti, ļoti, ļoti gribēju jūs satikt un ka mums Debesis to deva. Tētis mani māca priecāties par to, kas ir, nevis raudāt par to, kas nav”.

“Bet, mammīt, es redzu, ka tu šad tad raudi. Un tad tētis tevi glauda un mierina”.

“Jā, mīļumiņ, mammītes ir daudz trauslākas un jūtīgākas kā tēti. Tēti ir daudz vīrišķīgāki un savas sāpes izstrādā savādāk”.

“Un kā tētis tiek galā?”

“Rūpējoties par mums. Viņš visu organizē un kārto, viņš vada mūsu ģimenes dzīvi un veido man aizvēju, lai nekas mani nesatricina līdz brīdim, kad es atkopšos pēc dzemdībām, slimības un zaudējuma”

“Mammīt, bet vai tu esi laimīga?”

“Jā, mīļumiņ. Es esmu ārkārtīgi laimīga, ka varu tam visam iziet cauri tik viedi.”

“Mammīt, tu esi tik ļoti laba”

“Jā, mīļo puisīt, mammītes tādas ir”

“Mammīt, bet vai es pēc kāda laiciņa atkal pie tevis varēšu nākt?”

“Kā tu to domā – nākt?”

“Mammīt, vai es varēšu tev piedzimt no jauna?”

“Mīļo sirsniņ, to es nezinu. Mums šeit uz Zemes nav tādu zināšanu. Vieglāk to saprast ir no Debesīm”.

“Vai es tagad esmu Debesīs”.

“Jā, mīļumiņ, es domāju, ka Tu droši vien esi Debesīs”

“Bet kāpēc mēs uz Debesīm negājām visi kopā?”

“Ak, mīļumiņ, tā gandrīz vai sanāca. Es biju tikai pussolīti, lai aizietu reizē ar brālīti tad, kad jūs tikko kā bijāt piedzimuši. Bet bija ļoti labi dakterīši, kas mani izglāba”

“Bet kāpēc mani neizglāba? Un brālīti?”

“Tādēļ, ka jūsu ķermenīši bija pārāk mazi un vēl pārāk nepiemēroti dzīvei uz Zemes”

“Vai Tu mums sarūpēsi citus?”

“Ak, mīļumiņ, es centīšos. Bet tas nav tik ļoti no manis vien atkarīgs. Es ļoti daudz vēl par šo tēmu nezinu. Es nepratu arī šoreiz daudz ko paredzēt un daudz ko iedomāties”

“Tad, mammīt, tu būtu darījusi ko savādāk?”

“Ja vien es varētu atgriezties kādus pāris mēnešus atpakaļ, es noteikti būtu daudz vairāk enerģijas ieguldījusi savas imunitātes stiprināšanai un prasījusi, lai man laiku pa laikam pārbauda vai nav šīs infekcijas. Mīļumiņ, es nezināju, ka tas ir tik izplatīti. Es patiešām dzīvoju ar idillisku apziņu – ka ja reiz jūs jau esat pie manis, tad mēs mierīgi izstaigāsim gaidīšanas laiku un es jūs sagaidīšu kaut kad maijā vai jūnijā. Jūs atnācāt februārī. Tas bija daudz pa ātru”

“Mammīt, bet mēs steidzāmies pie tevis”

“Jā, mīļumiņ, es zinu”

“Piedod, mammīt!”

“Piedodiet jūs man, mīlulīši”.

 

“Mammīt, tu izskaties nogurusi – vai gribi beigt?”

“Mīļumiņ, tu jau zini, ka es labprāt ar tevi runātu cauru nakti un pēc tam rītdienu, un tad atkal nakti un atkal dienu, bet varbūt, ka kādu brīdi es vienkārši nepierakstīšu. Un ja būs kas ļoti svarīgs, tad to Tu man teiksi uzstājīgāk un es atkal ķeršos pie rakstīšanas”

“Mammīt, kas tas ir, ko mēs rakstām?”

“ Es vēl nezinu. Es tikai zinu, ka nevaru nerakstīt”

“Mammīt, es atceros, ka tur reiz teici – ka nevari mūs negaidīt. Ka visu savu dzīvi tu esi visu darījusi, lai tik mēs varam atnākt”

“Jā, sirsniņ. Precīzi. Man nav ne jausmas, kāpēc man tik ļoti bija pēc jums jātiecas, bet savādāk es nevarēju. Bija cilvēki, kas teica, ka eju ar galvu cauri sienai, bet man tas neinteresēja – es vienkārši ilgojos pēc jums un zināju, ka man jums jāsagādā iespēja atnākt”

“Vai atceries, kā mēs pirms četriem gadiem tikāmies Tavā meditācijā?”

“Protams, mīļumiņ. Tas mani vēl arvien stiprina. Un ja es vien mācētu tur atkal nokļūt, es pie jums vien dzīvotos.”

“Mammīt, bet varbūt, ka tieši labi, ka neproti?”

“Droši vien, dēliņ”

“Mammīt, es tevi ļoti mīlu”

“Jā, dēliņ, mēs tagad iepazīstam un piedzīvojam Mīlestību bez robežām. Paldies, ka to man iemācīji”

“Paldies tev, mammīt!”

 

 

Lasīt vairāk

Es patiešām ilgi domāju kāds būs šīs nometnes nosaukums. Mums ir bijusi Sievišķības nometne un Sajūtu nometne un nu domāju – ko tagad. Un tad sapratu, ka būs Vasaras nometne. Jo ne jau pats vārds, kuru lietojam, ir tas noteicošais, bet gan tā pavadošā doma, ko šai konkrētā vārdā ieliekam.

Galu galā Pavasara studija jau ar nav tiešā tekstā saistīta ar gadalaiku un kalendārajiem mēnešiem.

Lasīt vairāk

Cik laimīga tu esi šodien? Tieši šobrīd? Vai tu sevi mīli? Bieži vien liela daļa sieviešu, kas dara laimīgu savu vīru vai draugu, savus bērnus, vecākus, varbūt pat kolēģus un radiniekus, bieži vien aizmirst šai sarakstā ierindot sevi. Un kā ir ar Tevi? Vai Tu sevi mīli?

Lasīt vairāk