Raksti - Inese Prisjolkova

Aizvakar ieliku rakstiņu, kā vienā sarunā iztukšojos un nu domāju kā atgūties. Es visnotaļ to zinu un mani jau arī nepārsteidz šie paisumi un bēgumi mūsu enerģijas uzplūdos un atplūdos. Bet tas, kas mani tiešām pārsteidza un par ko esmu pilnīgi laimīga un pateicīga – cik daudz skaistu vēstuļu un atbalsta saņēmu. Pat no nepazīstamiem cilvēkiem. No cilvēkiem, kurus sen nebiju satikusi. No cilvēkiem, kas ikdienā nemaz nav blakus.

Mīļie!!! Tas bija un ir tik fantastiski izbaudīt tādu uzmanību un mīlestību, atbalstu un siltumu.

Es to tiešām baudīju ar vislielāko mīlestību!!!

Vēlreiz paldies.

Sirds siltumu katram no jums!!!!

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Šodien man bija notikums, kā pilnīgi izjutu – vienas sarunas laikā man pazuda spēks jeb enerģija. Es vēroju sevi no malas, kā jutos tieši tā kā balons, kuram lēnām laiž ārā gaisu. Man bija žēl, ka tā notiek, bet es nespēju (negribēju, nepratu) to apturēt.

Tagad mēģinu sev noformulēt kā jūtos, bet arī tas kaut kā nesanāk. Skaidrs ir viens – ir jādomā kā atgriezt savu radošo enerģiju un kā piepildīties atkal no jauna.

Šādas situācijas mums ikdienā notiek dienu no dienas. Jautājums, vai protam tās atpazīt un pēc tam atjaunoties. Vai pamanām to mazo notikumu, kurā atstājām lielu daļu savas jaudas (pazaudējām mieru, laimi, mīlestību).

Lai mēs būtu veiksmīgas un laimīgas, mums nepieciešama radošā enerģija, prieks un vēlēšanās ko jaunu piedzīvot. Ja enerģijas nav – arī veiksmes nebūs. Vēl vairāk - tikai tad, kad pašas esam kārtībā, varam iedvesmot, motivēt un dot spēku saviem mīļajiem.

Piektdienas vebinārā runāsim par to kā  atpazīt, ar ko mēs sevi graujam, kur veidojas enerģijas noplūde, un kur paliek spēki, kā arī - ko un kā izmainīt, lai atgūtos un radošā veiksmes un laimes enerģija vairotos.

Vaiārk info http://www.pavasarastudija.lv/2016/05/20/vebinaru-kalendars/

 

 

 

Lasīt vairāk

Nu jau četras dienas kā esam atpakaļ no Pavasara studijas Iedvesmas nometnes. Šoreiz bijām īpaši skaistā vietā pie ļoti jaukiem cilvēkiem. Bijām viesu namā Rezidence Kurzeme, kur mūs sagaidīja to māju saimnieks Reinis Ziļevs ar ģimeni. Un pirmajā dienā, kad kādas trīs stundas bijām Reiņa vadībā izgājušas tās puses spēka vietas, pilnīgi godīgi man bija sajūta – ka viss, varam braukt mājās. Tas viss bija tik piepildīti. Tik daudz. Ka nometnei knapi iesākoties, bija skaidrs – viss ir izdevies. Esam ieguvēji pa 1000 procentiem.

Un nu jau vairs nevaru pateikt, vai tas bija tieši Reiņa miers, entuziasms un harizma, vai meža un dabas spēks –bet viss šis saslēgumā ar ideāliem vasaras laika apstākļiem septembrī radīja neaizmirstamu piepildījumu sajūtu.

Un kad jau likās, ka šī pirmā diena ir pilna, pilna, pilna, ka vairs nav kur, tieši tad sākās mūsu pirmā vakara kulminācijas daļa – vakars pie ugunskura, iedvesmas stāsti, piparmētru tēja, siers no Norvēģijas, zvaigžņotas debesis un meža zvēru tuvums tālumā. Nu tas atkal bija kaut kas tik maģisks, ko šādi te aprakstīt vispār nav iespējams.

Es nezinu vai to apzinājāmies tai mirklī, bet tagad, atceroties, ir tā, ka gribās smaidīt un turpināt šo atmiņu vīziju vēl un vēl. Reiz vienu no nometnēm bijām nosaukuši par “Sajūtu nometni”, bet šī mums bija “Iedvesmas nometne”. Tad nu šoreiz varu teikt, ka tā iedvesma ar sajūtām ir ļoti savijusies kopā. Jo faktiski šo visu atceros tieši caur sajūtām un tādām kā vīziju bildītēm – kā Liene un Baiba ar bērniņu slingā basām kājām iet pa meža brikšņiem. Mežs tāds, ka vajadzētu gumijniekus vai timberlandus, vai vismaz krokšus vai kedas, bet viņas iet basām kājām. Un mežs viņām pāri nedara. Es pati gāju baltos kuplos svārkos un baltā kreklā – un mežs bija tik pieņemošs un mīļš, ka visur varēju iziet tieši tik balti. Mani puiši – vīrs un dēliņš visur izgāja ar ratiem. Arī tā bija neiespējamā misija, bet…mežs to atļāva. Tagad atceroties vienkārši brīnos.

Otrā diena atkal mūs sagaidīja ar miglā ietinušos sauli. Bija mūsu kopā būšanas diena. Ar darbošanos pāros un mazās grupiņās, ar pieredzes un teorijas stāstiem. Pēcpusdienā tikāmies ar iedvesmojošo Līgu Gaigalu un atkal jau uzzinājām kādu ļoti privātu un īstu stāstu. Un tikai tad jau ir pa īstam. Savukārt vakarā pie mums atbrauca muzikālās māsas Legzdiņas. Un par viņām tiešām var teikt – iedvesmas un enerģijas lādiņi. Un kas tai brīdī notika tīri enerģētiski, es nezinu, jo, kad paskatījos un nometnes dalībniecēm, lielākā daļa tik ļoti sirsnīgi raudāja, ka jau atkal bija tā sajūta kā Mielava dziesmā “viss notiek pa īstam”.

Bij mums dalībnieces, kas teica – “ak laimīgās tās, kas var izraudāties un atdot transformēšanai sastājušās emocijas. Es jau pusgadu (cita gadu) nevaru izraudāties”. Nu tad lūk – māsu Legzdiņu muzicēšanas laikā korķis bija vaļā un raudāšana izdevās pat tām, kas iepriekš to nevarēja.

Man pašai arī šī bija īpaša tikšanās un īpašas atmiņas. Viņas dziedāja vairākas dziesmas ar Guntas Micānes vārdiem, kura man ir bijusi kolēģe tālajos deviņdesmitajos un visu manu bērnību dzīvojām kaimiņos un ar viņas meitām kopā skolā gājām. Un vēl man tas viss atgādināja, kā sensenos laikos šādi uzstājās mans tētis un es laiku pa laikam braucu līdzi ko piepalīdzēt. (piemēram, kad viņš gāja pa salatēti, es biju sniegbaltīte un visi mazākie mūsu ģimenes bērni bija rūķi. Mums bija riktīgs ģimenes muzikālais priekšnesums bērnu ziemassvētku ballītēm). Ikdienā par to visu nedomāju, bet pēkšņi ir klikšķis un nāk tādi skaisto atmiņu viļņi un gribās tajos pabūt vēl un vēl.

Trešā dienā mūsu nometnē vispār bija ļoti īpašs notikums – mēs dalījāmies darbnīcās. Tā vēl nekad nebija bijis. Šī ir septītā nometne un tikai tagad pirmo reizi piedzīvojām kā ir sadalīties grupās un doties katram savā virzienā. Izrādījās, ka ir ļoti labi, mīļi, privāti, silti un tuvi. Katru no darbnīcām vadīja Pavasara studijas Jaunās lektores un tas bija īpašs brīdis gan viņām, gan man. Viņām – jo lielākai daļai tā bija pirmā patstāvīgā uzstāšanās, man tādēļ, ka tā sajūta ir kā mammai brīdī, kad palaid savējos uz skolu un nu vairs nevari neko ne mainīt, ne ietekmēt. Vienkārši paļaujies un sūti labas domas, ka viss būs ļoti, ļoti labi. Un tikai tad, kad viss jau gāja pilnā sparā, kad redzēju mirdzumu acīs gan dalībniecēm, gan lektorēm, sajutos pilna gandarījuma un laimes. Jā – beidzot!!! Pēc visiem šiem garajiem gadiem Jauno lektoru skola ir nesusi augļus un mums ir vesels kurss ar jauniem, spēcīgiem nodarbību vadītājiem, kuri paši izdomā kur un kā piedalīties, kādus projektus izveidot, ko novadīt. Starp citu – ideja par darbnīcām nometnē bija pašu lektoru ierosināta kādā no lektoru salidojumiem.

Vēl viens notikums, kas notika nometnē – tapa jauna ideja, jauns projekts – Limbažos būs mūsu jaunās lektores Lunas Vitas rotu izstāde. Izstāde būs apskatāma Limbažu atjaunotajā skaistajā bibliotēkā visu oktobri un tikšanās ar autori būs 29.oktobrī plkst.13.00. Mēs arī tur būsim.

Vārdu sakot gan Pavasara studija, gan tieši nometnes ir mūsu spēks un iespēja vienlaicīgi. Tā ir kā platforma, no kuras atsperties, tā ir vide, kurā smelties spēkus, tā ir mīlestības pilnā enerģētika, ar kuru sapildīties.

Nākamā nometne būs 10., 11. un 12. februārī un tēma būs “Pašapziņa un nauda” visplašākā šī vārda nozīmē. Bet par to tad kādā no nākamām sarunām.

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Ir 1.septembris un svētku sajūta. Un lai arī uz skolu nav jāiet, jo maziņš vēl ir mazs, bet lielais bērns jau pats tiek galā, svētku sajūta ir tik un tā.

Un varbūt tieši tādēļ, ka no skolotājas lomas nekur tālu neesmu aizgājusi. Un varbūt tādēļ, ka pie mums Pavasara studijā mēs katru jaunu virzienu (dēļ manis) saucam par skolu. Mums ir sievišķības skola un pašapziņas skola, un māmiņu skola, un attiecību skola…. Jā, no skolotāja dabas jau nekur nevar aiziet.

Un es tiešām ar to sirdī ļoti lepojos un tos cilvēkus, kuri ir savā būtībā skolotāji, ļoti augstu vērtēju, cienu un mīlu. Skolotājus var atšķirt no visiem citiem ar to, ka viņi ir absolūtie devēji. Viņi ar vislielāko prieku dod to, ko paši zina un ir iemāčijušies.

Kādēļ?

Tādēļ, ka nevar nedot.

Es ticu Maikla Ņūtona skaidrojumam, ka mēs jau kā dvēseles esam piederīgas kādai konkrētai darbības jomai. Un lūk –skolotāju dvēseles nevar nedalīties.

Es par sevi vienmēr saku, ka ja es būšu iemācījusies uzvārīt zupu – es to visiem iemācīšu. Ja iemācījos noravēt dobi – visiem iemācīšu. Bet ja iemācījos kļūt laimīga un sasniegt mērķus – tad arī to visiem varu iemācīt.

Un vislielākā laime ir pēc tam saņemt šādu komentāru:

Sirsnīgs paldies, Jolantai un Inesei par bezmaksas semināru "Jauns sākums, jauna sezona un jauna enerģija", kas notika 30.08.2016. Pavasara studijā!J
Esmu izlasījusi Ineses sarakstītās grāmatas – Ieelpo laimi un mīlestību, Ieelpo laimi un mīlestību 2 un Audzēt mīlestību, kas man ir palīdzējušas sakārtot savu dzīvi, iemācīties būt laimīgai diendienā, kā arī iepazīties ar savu īsto vīrieti. Liels paldies, Inese!
Pašlaik mācāmies attiecības veidot harmoniskas un ejam cauri pieslīpēšanās periodam. Jau iepazīšanās sākumā abi jutām un zinājām, kas tās ir attiecības no Dieva, ka esam Dieva dāvana viens otram.
J
Apzinos, ka man ir daudz dots, par ko katru dienu esmu pateicīga Dievam, un tajā pat laikā jūtu, ka esmu ceļā. Savu dzīvi uztveru kā ceļu, pa kuru eju, mācoties. Mācoties no atklāsmēm Dievā, no viediem un gudriem cilvēkiem, no savas iepriekšējās pieredzes un dažādām situācijām savā dzīvē. Manuprāt, ja uz dzīvi skatās kā ceļu pie Dieva, pie sevis, un uz visu apkārt notiekošo kā dažāda veida mācībām, kas mums jāapgūst, tad kopumā dzīve ir viena feina padarīšana, un jautājumi, meklējumi, kāpēc ar mums notiek tā vai šitā, piešķiļ dzīvei krāsas un padara to interesentu visas dzīves garumā, cik nu katram Dievs ir atvēlējis...
Paldies jums, meitenes, par šo burvīgo vakaru un kopā būšanu! Jūs abas esat skaistas, šarmantas un apburošas sievietes, katra ar savu individualitāti=rozīnīti.
J Manuprāt, tas jau sievietes padara tik feinas, ka katra ir īpaša, neatkārtojama un brīnišķīga. Galvenais nepazaudēt šo sajūtu un necensties kādai līdzināties vai tiekties uz kādu, savā galviņā, izdomātu ideālu.
Lai svētīgs un aizraujošs dzīves ceļš!

Paldies šai lasītājai un semināra dalībniecei par atsauksmi, par ziņu un kā saka “atgriezenisko saiti”. Un šis mani pamudināja aicināt arī Tevi izstāstīt savu stāstu un to kā Tev ir palīdzējušas manas grāmatas vai Pavasara studijas semināri, vebināri vai nometnes.

Un kas zina – varbūt šādi taps nākamā grāmata jau par to kā laimes terapija ir aizgājusi pasaulē.

 

Lai brīnišķīga šī Zinību diena, lai veiksmīgs un vērtīgs Jaunais Mācību gads!

Ar svinīgu sajūtu u bezgalīgu mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Tik sen neesmu Tev rakstījusi vienkārši tāpat. Atceros, ka bija laiks, kad katru dienu apsēdos pie datora, lai ar Tevi parunātu. Man pat liekas, ka varbūt es biju viena no pašām pirmajām, kas Latvijā sāka rakstīt to, ko tagad sauc par blogu. Es to tā nesaucu. Man vispār nepatīk nosaukumi, sistēmas un piederības. Es daru tādēļ, ka tā man patīk un es tā jūtos labi.

Atceros, ka Pavasara studijas pašos pirmsākumos, kad bieži braucu ar saviem semināriem uz dažādām pilsētām pie dažādām auditorijām, man ļoti bieži jautāja – nu kā jūs pieteikt? Kā “psiholoģi”, kā “ studijas vadītāju”, “kā laimes terapeiti”, kā…..?

Toreiz teicu, ka man ir pilnīgi vienalga. Sakiet tā, lai jūsu cilvēki saprot, par ko būs runa un ar ko būs saruna. Tai periodā es vēl tik nesen biju nākusi no “sistēmas”, kurā amati ir tik svarīgi, ka man vienkārši gribējās baudīt visu, kas nekādai sistēmai nav pakļauts. Man nebija svarīgi amati un nosaukumi. Man vienkārši gribējās parunāt par to, kas man pašai svarīgs. Tagad esmu gājusi vēl tālāk – jo esmu jau aizmirsusi kā ir būt par kaut ko.

Man vienkārši šobrīd gribas parunāt ar Tevi tā, kā sensenos laikos – par rasas pilieniem, par smaržām, par laimi, par mīļotā cilvēka plecu, par tējas aromātu, par sajūtām…

Manas šā brīža sajūtas ir ļoti plašas – no vienas puses tiešām jāpiekrīt reklāmas tekstam “kur paliek laiks un vispār kur paliek lietas : )) ”, no otras puses –tik ļoti cik es šobrīd baudu dzīvi, tā neesmu baudījusi ļoti, ļoti sen. Un lai cik tas nebūtu jocīgi – dzīves baudīšana un izdzīvošana man saistās tieši ar to, ka vairs to neaprakstu. Ka vispār nepieeju pie datora. Man var paiet dienas, kad attopos – es neesmu lietojusi ne datoru, ne telefonu.

Tas man ir kaut kas jauns. Jo galu galā tieši caur rakstīšanu un šo savu domu sazemēšanu, ir tapušas manas grāmatas un Pavasara studija.

Vēl ir jocīgi, ka studijai vairs nav godpilnā pirmā vieta. Dēliņš, mājas, ģimene, ligzda – tas viss ir izkonkurējis manu darbošanos “uz āru”.

Interesanti, ka tas nenotika uzreiz ar bērna piedzimšanu. Tas pat nebija tad, kad mainījām ofisa telpas. Tas ir noticis kaut kad tagad. Un protams, es vēl arvien “esmu atbildīga par tiem, kurus esmu pieradinājusi”, bet tās manas izjūtas ir pilnīgi citas.

Un varbūt tieši tādēļ var tik ļoti izgaršot tās reizes, kad tiekamies un kad kaut ko daru un vadu. Ir kaifīgi, kad pāris reizes nedēļā aizbraucu uz ofisu. Ir kaifīgi, kad vienu reizi nedēļā novadu vebināru. Un būs pavisam īpaši, ka tuvojas nometne, kurā būsim kopā visa ģimene.

Un tomēr – ir mainījušies svara kausi un mana dzīvošanās pa māju ir TIK svarīga, kā nekad.

Vēl ir interesanti, ka laika apstākļiem vai gada laikam nav nekāda nozīme. Bija 30 grādi karsts un bija labi. Ir tagad 14 grādi – un atkal ir labi. Līst lietus – un var priecāties kā pasaule mazgājas. Un ir saule – un var noskatīties kā tā pažūst. Gluži kā laukā izkārta veļa.

Vai esi kādreiz paskatījusies uz izmazgātu veļu kā uz simbolu – kā uz sievišķās klātbūtnes, uz tīrības, uz saimniekošanas, uz laimes un “ģimenes ligzdas” simbolu. Pēdējā laikā tik bieži mazgāju autiņus (nevis pamperu nozīmē, bet mutautiņu un paklājiņu nozīmē) – un tie izkārtie, žūstošie autiņi mani dara tik sentimentāli laimīgu. Tas ir manas dzīves šī perioda karogs. Tik skaists, ka neko skaistāku un īpašāku vispār nezinu.

Un lai arī fonā redzu olimpiādi un sasniegumus, un īstos karogus un priekus un asaras, un lai arī noskatos “Likteņa līdumniekus” un katru jaunu sēriju sagaidu kā mīļu atkal redzēšanos. Bet – visa svarīgākā Dzīve ir tā, kas ir man tepat apkārt un manī.

Mīļoju Tevi.

Es šodien gribēju ar Tevi parunāt par neko – vienkārši tāpat.

 

Lai laba diena!

Inese

Lasīt vairāk

Vai Tev patīk fotografēties? Vai kamera Tevi mīl? Vai esi fotogēniska?

Man pašai ir bijis dažādi. Lielāko dzīves daļu es sev patīku un līdz ar to bildēs arī. Bet ir, protams, bijuši periodi, kad nepatīku ne dzīvē, ne bildes. Un tad sev esmu jautājusi – kāpēc?

Un secinājums ir gana viegli saprotams – tad, kad neesi laimīga, tad fotogrāfija nežēlīgi to parāda. Man ir tāds dzīves periods (apmēram 1998.-2004.gads) kad kaut kā kļuvu ar katru gadu jo nelaimīgāka un nelaimīgāka. Grimu un nepratu izķepuroties. Darbā bija grūti, mājās grūti, pašai ar sevi grūti, ar cilvēkiem grūti. Tā laika bildēs nespēju uz sevi skatīties, jo izskatos veca, nesmuka un nemīlēta. Man vienkārši tik ļoti trūka mīlestības, ka tas bija redzams katrā grimasē un katrā skatienā.

2004.gadā sākās mana laimes terapija un sākot no šī laika es sev ļoti patīku. Vai esmu kļuvusi skaistāka? Vai parametri ir izmainījušies? Nu – nē taču. Bet ir izmainījies šis iekšējais starojums un bildes to parāda.

Ir man tādas bildes, kuras es varētu skatīties atkal un atkal – tas ir ap manu kāzu laiku. Man bija 40 gadi un es tur izskatos lieliski – laimīga, iemīlējusies un tāda, ka “visa dzīve tikai tagad sākas”.

Atceros, ka man ļoti patika tikšanās ar savu kāzu fotogrāfu, kurš pēc tam kļuva arī par manu grāmatu vāku fotosesiju fotogrāfu. Viņš vienkārši man kaut kā vienmēr pateica priekšā kā apstāties, kā nolaist zodu, kurā vietā un kā paskatīties. Tās bildes ir lieliskas. Es esmu skaista. Viņš mani vienmēr nofotografēja skaistu.

Un tad sapratu, ka ar kameru ir jādraudzējas. Pagāja vēl laiks un ļoti bieži esmu pārbaudījusi šos savus trikus pie kameras un nu jau skaidri zinu, kad būs laba bilde un kad nē.

Un tad es satiku Madaru. Viņa pie mums atnāca uz čakru kursu, pēc tam pieteicās uz jaunajiem lektoriem un vienā nodarbībā bija paņēmusi līdzi kameru un pastāstīja, ka ir fotogrāfe. Citas lektores uzreiz sarunāja fotosesiju un tā mēs ieraudzījām Madaras bildes un uzzinājām Jolantas stāstu par pašu bildēšanos. Tas skanēja apmēram tā: “Meitenes !!!!! WOW!!! Tas bija tika lieliski!!!! Tas bija Piedzīvojums ar lielo burtu!!! Un pēc tam nedēļu es to vien darīju kā skatījos bildes un atcerējos tās sajūtas.”

Es arī pati esmu bildējusies pie Madaras un interesanti, ka viņa atkal man teica priekšā tieši to, ko es jau par sevi zināju – “drusku nolaid zodu”, “pagriezies ieslīpi” – toreiz fotografējām rotas un portretus un  sanāca brīnišķīgi.

Un tieši dēļ tā, ka fotografēšanās laikā varējām izbaudīt, cik esam unikālas, cik skaistas, mums ienāca prātā, ka nometnē ir jātaisa foto darbnīca, kurā kādai daļai dalībnieču būtu iespēja izbaudīt šo mijiedarbošanos ar kameru un kļūt par “Mirkļa Karalienēm”.

Madara raksta:

Atklāj savu skaistumu un šarmu fotogrāfijā

 

Vienmēr esmu domājusi to, ka mana šīs dzīves sūtība ir radīt skaisto un caur to padarīt citu cilvēku dzīves skaistākas- gan vizuāli, gan emocionāli. Fotogrāfiju sāku kā hobiju, bet tāpēc, ka dikti šo darbu mīlu, kļuvu par profesionāli ar nu jau 8 gadu stāžu.

 

Ar gadiem esmu sapratusi, ka fotogrāfija mūsu dzīvē ir kopš dzimšanas līdz beigu dienai. Tā mūs pavada visu dzīvi. Sociālajos portālos fotogrāfija rada pirmo iespaidu par mums cilvēkiem, kuri mūs nepazīst. Un, lai kas notiktu mūsu dzīvē, apstādināts mirklis ir tas, kas mums ļauj atgriezties un pakavēties patīkamajās atmiņās. Mūsu smadzenes patiesībā dzīvo tikai vienā laikā- tagadnē. Ja fotogrāfijā ir prieks, tad uz to skatoties mēs jutīsim prieku.

 

Es sevi saucu par sajūtu fotogrāfi, jo manās bildēs vienmēr redzamas sajūtas. Tas ir tas, kas mani padara īpašu. Cilvēkus vienmēr es cenšos attēlot viņu skaistākajā rakursā, kas attaisno viņu personību. Es uzskatu, ka visi ir skaisti (bez izņēmuma), jo katrā no mums ir kas īpašs. Tas ir tas, ko cenšos saskatīt un atainot bildēs un lielākoties cilvēkiem tas ļoti patīk.

 

Kad biju Portugālē apmaiņas programmā, tad es atkal sabildēju bildes un visi bija sajūsmā un viena meitene man pateica: "You should be proud of photos that you make" (tulk. Tev vajadzētu būt lepnai ar bildēm, kuras tu spēj veidot). Šis citāts man aizķērās prātā un es sāku domāt par to, ka arī tad, kad esi modele, tad tev ir jābūt lepnai ar to, kas tu esi- ar savu personību un skaistumu, jo tieši tad rezultātā saņemsi pašas brīnišķīgākās bildes ar sevi!

 

Plāns:

  1. Ievadlekcija par fotogrāfiju un to, kā labi izskatīties bildēs
  2. Praktikums- fotogrāfēšu katru dalībnieci
  3. Foto apstrāde jeb kā ar to padarīt sevi skaistu


http://madarakur.wix.com/madarakurpniecefoto

 

Piesakoties nometnei jau uzreiz vari izvēlēties uz kurām divām darbnīcām gribi pieteikties. Lai gan – būs iespēja to izdarīt arī nometnes otrā dienā uz vietas, iepazīstot katru vadītāju atsevišķi.

 

Nākamā rakstā jau tad par atkal kādu citu darbnīcu. Tās būs pavisam sešas.

Par nometni vairāk: http://www.pavasarastudija.lv/kategorija/nometne/

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Atceros, kad tad, kad pēkšņi biju palikusi viena, mana sajūta bija tik nepierasta, ka es pat nevaru pateikt kā toreiz jutos. Tagad atskatoties uz padsmit gadus atpakaļ bijušiem notikumiem, liekas, ka viss bija pēc kādas konkrētas shēmas. Izsāpēju šķiršanos, pieņēmu esošo situāciju, iemācījos būt laimīga viena, izbaudīju šo sev īpašo periodu un …satiku Īsto un Vienīgo.

Bet toreiz viss tik viegli gan nelikās.

Sākumā tā sajūta bija pilnīgi neizprotama – nu pirmkārt, es to nevienam nevarēju pateikt. Tas, ka esmu izšķīrusies no “sava ideālā pāra” (jo tādu tēlu par sevi bijām radījuši) bija zināms “kauna traips” un prasīja paskaidrojumus vismaz tuvākam lokam. Man bija tā, ka domāju, nu kaut nu kādu laiku es vispār nevienu nesatiktu un man nebūtu nekas jāpaskaidro.

Nākamā mana sajūta bija absolūta neērtība, ka tagad taču man jāiet vienai visur tur, kur agrāk gāju vīram pie rokas. Toreiz secināju, ka vispār nezinu kā tas ir – būt sabiedrībā vienai, jo man vienkārši nebija tādas pieredzes.

Nākamā sajūta – es biju apmulsusi no tā, ka neviens mājās nesagaida, ka nav ar ko parunāt, ka nav ar ko saskaņot plānus, ka nav “nevienam jāatskaitās” kur esmu, ja aizkavējos.

Pie šīs sajūtas ļoti ātri pieradu. Atceros, kā sākumā vienkārši kaifoju par to, ka man nav nevienam jāpaskaidro kāpēc gribu staigāt pa lielveikalu, piemēram, desmitos vakarā.

Un vēl es atceros (priekš sevis kauna pilno) atvieglojuma sajūtu un brīvības sajūtu, jo….pēdējos gadus par savu ģimeni biju tik ļoti cīnījusies, ka tad, kad tas viss beidzās un es zaudēju, man tik un tā bija zināms atvieglojums, jo … vairs neko nevarēja darīt…man vairs nebija jācīnās.

Šis viss bija kāds pirmais pusgads, kopš toreiz dzīvoju viena. Un ne par kādu īpašu laimi te runāt nevaru. Tā bija izdzīvošana jaunajos apstākļos, lai nepazaudētu pašcieņu, pašapziņu un neļautos upura lomai.

Un tomēr vienā brīdī tas kaut kā izmainījās. Bija sākusies mana laimes terapija un es mācījos būt laimīga viena. Jā, es protams vēl arvien gribēju laimīgu ģimeni. Jā, es vēl arvien gribēju bērnus. Un jā – es gribēju vienkāršu sievietes laimi, kad mājās smaržo pīrāgi, ir mīļa ģimene un tiek gaidīti ciemiņi. Jā, es to visu gribēju…. Un man nekā no tā visa nebija.

Un vēl kaut kur klusībā es zināju, ka tikai tad, kad būšu apguvusi šo vienatnes laimi, es varēšu tikt pie nākamā pakāpiena. Ka diezin jau vai mani liktenis atpestīs no šīs pieredzes. Nē, protams, tā nebija.

Gāja gadi. Es kopumā viena nodzīvoju četrus gadus. Un tikai tad, kad es tiešām iemācījos būt laimīga viena, es varēju satikt savu cilvēku un izveidot laimīgu ģimeni. Tikai tad, kad man bija, ko dot, tas varēja notikt.

Tā bija mana pieredze, jo es tiešām ļoti gribēju būt pārī un veidot ģimeni. Bet varētu jau būt arī, ka vienkārši gribās būt vienai.

Nu lai nu kā – bet mēs katra gribam būt laimīga. Un tieši tādēļ, es jau ilgāku laiku domāju, cik vērtīgi būtu, ja reiz kāds lektors novadītu tieši šādu tēmu – kā būt laimīgai tad, kad esi viena. Un man bija ļoti svarīgi, lai redzu, ka tas nav falši. Ka cilvēks, kurš to runā, tiešām ir pārpilns laimes un mīlestības.

Kad Jolanta teica, ka viņa gribētu un varētu vadīt tieši šo tēmu, es sapratu – jā, viņa ir īstā lektore, kura ir brīnišķīgs piemērs, kā dzīvot un baudīt savu dzīvi vienai un darīt to pilnasinīgi un piepildīti.

Tādēļ, ja vien Tev šobrīd ir periods, kad tā nu ir gadījies, ka esi viena, tad esi laipni aicināta pirmdien uz Jolantas Sadovičas vadīto semināru Pavasara studijā “Viena un laimīga”. Vairāk lasi: http://pavasarastudija.lv/2016/06/01/viena-un-laimiga/

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk