Raksti - Inese Prisjolkova

Ir pagājis mēnesis, kopš novadīju online nodarbību “Kad stārķis kavējas”. To noskatījās vairāk kā 70 sieviešu un meiteņu, tādēļ nolēmām turpināt un runāt par šo tēmu vēl.

Tā kā pirmdien par šo tēmu būs nākamais vebinārs, tad no šodienas veselu nedēļu būs iespēja iegādāties pieeju, lai vai nu atkārtoti vai pirmo reizi noklausītos šo pirmo vebināru.

Savukārt pirmdien runāsim par zemapziņas pārprogrammēšanu, ko es pati kopā ar vīru mācījos pie Valērija Siņeļņikova Krimā 10 dienu kursā un mana pamattēma bija tieši šī – kā sakārtot savu zemapziņu tā, lai nekas man netraucē palikt stāvoklī un piedzemdēt bērnus. Tas, ko toreiz par sevi no zemapziņas uzzināju, nebija ne priecīgi, ne glaimojoši. To visu nācās izravēt un pārveidot un tikai pēc tam viss varēja sakārtoties.

Izrādās, ka zemapziņā es biju domājusi, ka bērni man atņems laiku un es nevarēšu nodarboties ar to, ko gribu.

Es biju domājusi, ka bērni un grūtniecība man izbojās figūru un vairs nebūšu slaida un skaista ar 38 izmēra augumu.

Es zemapziņā biju turējusi domu, ka bērni traucēs izgulēties un atņems man brīvību ceļot vai īstenot kādus lielus mērķus.

Es uzzināju, ka baidos zaudēt sava vīra 100% uzmanību, jo tad nāktos dalīties ar bērnu.

Es uzzināju…vēl un vēl.

Man žņaudzās sirds un es gribēju kliegt, ka tā nav taisnība. Ka man vienalga vai guļu vai neguļu, ka man vienalga kāds man ir izmērs, ka man vienalga vai ceļoju vai neceļoju. Un tomēr, tomēr. Zemapziņa zina labāk un atbilstoši rīkojas. Un kamēr tā nav pārprogrammēta, tikmēr tā dara savu darbu, kā uzskata par pareizu.

Atceros, ka man bija ļoti grūti to ar apziņu pieņemt. Man bija grūti to ar prātu saprast. Un tomēr….nebija variantu. Man bija 43 gadi un es zināju, ka pēc desmit gadiem diez vai man šī metode šajā jomā ko varēs palīdzēt.

Šobrīd manam dēliņam ir gadiņš. Un jā – esmu ar vairāk kilogramiem un mazāk miega. Toties es esmu piedzīvojusi savu lielo SAPNI, kurš ienācis manā dzīvē kā īstenība. Nu es zinu kā ir būt gaidībās. Kā jūtas mamma, kad maziņš puncī spārdās. Kā ir barot savu bērniņu ar krūti, kā ir smaržot jaundzimuša bebīša smaržu, kas ir skaistāka par jebkuru parfīmu, kā gaidīt un sagaidīt pirmo smaidu, un pirmo zobiņu un pirmo solīti. Agrāk domāju – nu ko tās mammas tur ņemas. Visi taču iemācās staigāt. Bet tad, kad to ieraudzīju, asaras birst kā pupas un pārņem tāda laime un siltums. Un pilnīgi nevienam negribās neko paskaidrot.

Un protams, var jau samierināties un pateikt “nav lemts”. Bet…es nesamierinājos. Es darīju, darīju un darīju. Un zemapziņas pārprogrammēšana bija viens no soļiem, kas mani sakārtoja.

Vārdu sakot – 23.janvārī plkst.20.00 būs vebinārs “Zemapziņas pārprogrammēšanas metode par tēmu “Kad stārķis kavējas””. Ja Tev tas ir aktuāli  - esi laipni aicināta. Čatu sāksim 19.30, kurā varēsi uzdot jautājumus jau iepriekš.

Nu un no šodienas tad šīs tēmas vebināra ieraksta pieeju var iegādāties rakstot uz: ineses.vebinari@gmail.com vai var zvanīt 29431408 (Aija)

 

 

Lasīt vairāk

Daudzus gadus es saņemu milzumdaudz vēstuļu un jautājumu – kā apvienot mājas dzīvi, bērnus, ģimeni, ikdienas pienākumus un darbu, darbošanos, karjeru, plus vēl atrastu laiku sev, savai laimes terapijai. Un gadiem nevarēju pieķerties šai tēmai, jo man likās, ka esmu kaut kādā atvieglotā situācijā šai ziņā. Ka man nav bērnu, vīrs mani atbalsta manā darbības jomā un ..kā saka – kas man nekait.

Bet pagāja gadi un nu varu izbaudīt kā tas ir, kad ir bērni, kā tas ir, kad vīrs katru dienu ir prom savās darba darīšanās un man tai pat laikā ir studija un galu galā arī savas vēlmes, vajadzības un laiks, ko gribās veltīt sev.

Beidzot uzdrošinos pilnvērtīgi par to runāt, jo nu esmu tai visā iekšā.

Interesantākais, ka manā gadījumā man nepietrūkst laika. Ar saplānošanu un dzīves sakārtošanu es tieku galā. Man vairāk sevī ir jāpiestrādā ar savu iekšējo sajūtu, ka tad, kad esmu mājās – domāju par jaunām idejām un projektiem, bet kad esmu studijā šajās jaunajās idejās un projektos, tad ir sajūta, ka gribētos būt ar saviem mīļajiem mājās. Es sevi mierinu ar domu, ka tas tā ir tikai bērna pirmajā gadiņā, kad viņš vēl tik mazs. Un galu galā – es jau tiešām pārsvarā esmu mājās.

Toties samenedžēt lietas es tiešām esmu iemācījusies. Piedevām mums nav aukles un nav mājās palīgu, kas izmazgā māju vai sakārto dārzu. Visu darām paši. Divi lieli, viens pusliels (16gadi) un viens pavisam maziņš, kam vēl nav gadiņš.

Kā to darām?

Nu laikam, ka tomēr mums ir ļoti konkrēti nodalītas jomas, ko kurš dara un par ko ir atbildīgs. Tas ir izveidojies dabiski un nekad nav pārrunāts, ka tev tagad jādara tas un man tas. Nē. Vienkārši pa šiem 8,5 mūsu kopības gadiem ir lietas, kas sariktējušās savā dabiskā kārtībā. Piemēram, es neeju uz veikaliem. To visu izdara vīrs. Kā arī neko nedaru, kas saistīts ar mašīnas uzturēšanu (degviela, eļļa, tīrība, tehniskā kārtība vai apdrošināšanas). Savukārt manā pārziņā vairāk ir veļa, drēbes, mājas kārtība. Arī dārzs un bērns. Lai gan no otras puses – mēs visi darām visu. Un nav tā, ka es viena lapas grābtu. Vienkārši man kaut kā ir jānokārto, lai tas notiek. Lai darām kopā vai lai kāds no mums izdara.

Lūk – par to kā nokārtot, kā saplānot, kā ļaut dabiski notikt, kā izbaudīt to, kā notiek, runāsim mūsu pirmdienas vebinārā. Vārdu sakot runāsim par tādu sievišķīgu sadzīvi kā sabalansēt un harmoniski līdzsvarot savu dzīvi dažādos laika periodos. Kad bērni maziņi, kad ir pusaudži, kad ir jāuzsāk kāds bizness vai kad tieši otrādi –nemaz darba nav. Kā izdzīvot dažādus periodus un būt laimīgai, sievišķīgai un skaistai.

Vebināra čatam vari peislēgties pusstundu pirms sākuma plkst. 19.30, bet nodarbību sāksim 20.00 uz pusotru stundu līdz 21.30. Ja netiec pirmdienas vakarā, tad vebināru ierakstīsim un varēs iegādāties ierakstu, kas būs pieejams vēl trīs dienas pēc tiešraides.

Ja Tev ir kāda specifiska situācija vai kāds jautājums, vari to man atsūtīt iepriekš, lai tad vebinārā to iekļauju un izstāstu.

Vairāk par vebināriem: http://www.pavasarastudija.lv/2016/05/20/vebinaru-kalendars/

 

Uz tikšanos jau pavisam drīz!

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Esmu tikko kā atgriezusies no dziļas transformācijas prakses divu dienu garumā un manī tiešām ir tik daudz dziļa miera, mīļuma un gaišu domu, ka pilnīgi jūtu cik labprāt to dodu tālāk.

Gan čakru kursā, kuri nupat sākās vairāki gan reģionos, gan vebināros – Cēsīs. 3.decembrī, Saldū 4.decembrī, Rīgā 7.decembrī un vebināri 9.decembrī.

Bet vēl vairāk es gaidu šo trešdienu, kad sākas mūsu pašapziņas kurss. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka tieši tā savas vērtības apziņas mūsdienu sabiedrībā klibo visvairāk. Nu kaut kā pārāk bieži ir jūtama varas klātbūtne, kad kāds grib uz kāda cita pakāpties (un tas par labu pašapziņu neliecina). Kad kādam citam pilnīgi dabiski ir, ka uz viņa pakāpjas. Bieži vien redzu kā cilvēki dzīvo ar visu savu apziņu citos cilvēkos. It kā apbrīno, it kā kritizē, it kā tikai interesējas, it kā salīdzinās. Un tā mēs zaudējam ļoti daudz spēka un savu resursu.

Katra šāda reize, kad mūsu apziņa iziet no centra sevī un atkal jau grib kaut ko kritizēt, kaut ko kategoriski paziņot (vienalga vai klusībā par sevi, vai skaļi par kādu citu) , tā faktiski jau mēs nodarām pāri paši sev.

Un tieši tādēļ es ļoti gribēju izveidot šo 5 nodarbību kursu, kur viss būtu vērsts tikai uz mūsu stiprākās puses audzēšanu un tās otras puses apzināšanos, bet šobrīd nekultivēšanu. Mēs jau zinām, ka katram mums ir ēnas puse. Bet neviens nav licis pagriezt muguru saulei un skatīties tikai uz savu ēnu.

Nu lūk – tad šai kursā, kamēr nostabilizēsies mūsu pašapziņa, mēs skatīsimies tikai un vienīgi uz savu unikalitāti, uz savu skaistumu, uz savām pašām labākajām un veiksmīgākajām īpašībām.

Trešdien būs mūsu pirmā nodarbība. Būs tikai 8 dalībnieces. Strādāsim pārī, grupā, meditācijā, dziļā sevis apzināšanās praksē un tai pat laikā pilnīgi vienkāršā sava centra sajušanas treniņā. Pirmā nodarbība visa būs veltīta, lai sajustu, kas esam. Lai sajustos droši, lai uzticētos viena otrai, lai varētu atsperties un viena otrai palīdzēt. Otrā reizē būs video treniņš, kurā atkal jau –uzdevums būs ieklausīties ko citi manī redz skaistu un vērtīgu. Savukārt auditorijai uzdevums šo vērtīgo katrā saskatīt.

Ko tas dod?

Nu pirmkārt – tikai tas cilvēks, kurš ciena sevi, prot cienīt citus. Mēs audzēsim šo cieņu pret sevi un citiem. Tikai tas, kurš mīl sevi, mīl citus. Mēs audzēsim šo mīlestību. Un tikai tas, kurš prot sadzirdēt un saskatīt labo sevī, prot to just citos. Šī prakse ir veidota tā, lai mums būtu komfortabli gan ar sevi, gan citiem.

Nākamā reizē atkal būs video treniņš, bet šeit jau ar konkrētu uzdevumu – atrisināt to jautājumu, kas man ir visvairāk tieši pašapziņas jomā sasāpējis.

Un pēc tam būs mūsu tikšanās ar stilisti, kas palīdzēs katrai konkrētai dalībniecei uzlabot savu ārējo izskatu un veidot tēlu. Un noslēgumā būs make-up nodarbība par jaunāko, ko mums var palīdzēt un dot kosmētika.

Visa programma būs veidota tikai un vienīgi katras dalībnieces unikalitātes un vērtības vairošanai. Jo tikai tad, kad esam pašapzinīgas un pilnas mīlestības, varam mierīgi pieņemt arī savu ēnas pusi, kura protams, turpat vien būs arī pēc šī kursa.

Vairāk par konkrētiem datumiem , programmu un pieteikšanos: http://www.pavasarastudija.lv/2016/11/23/jauns-5-praktisko-nodarbibu-kurss-pasapzinas-audzesana/

Tiekamies jau pavisam drīz!

Ar mīļumu, Inese

 

 

Lasīt vairāk

Vakar čakru kursa pirmajā tikšanās reizē aizrunājāmies, cik ļoti daudz šobrīd ir paziņu, draudzeņu, ģimeņu, kas netiek pie bērniņiem. Un kaut kā savilkām to kopām ar čakru enerģiju, ka tas tiešām ir tādēļ, ka dzīve kļūst arvien ātrāka, arvien teorētiskāka, arvien virtuālāka un arvien biežāk cilvēkiem nav sazemējuma un spēka trīs apakšējās čakrās.

Vēl vakar es to tā neaptvēru, šo kopsakarību. Bet šodien man ir jāsaka – jā. Jā!!! Tiešām tā ir! Tas ir tādēļ, ka ir šī atrautība no praktiskās reālās pasaules. Ka ir atrautība no šeit un tagad mirkļa. Ka ir atrautība no senču tradīcijām un senču spēka. Ka ir atrautība no ģimenes. Ka vispār negribās izveidot ģimenes, bet bieži vien tās ir kopdzīves. Bāc!!!! Jāaa. Tas viss, kas notiek mūsu sabiedrībā šobrīd ir dēļ tā, ka nav šī sazemējuma. Un ar katru gadu jo vairāk nav jeb jo mazāk ir.

Un varbūt tādēļ, ka šī tēma ir “mana mūža tēma”, kuru Paldies Dievam man izdevās sakārtot līdz ar dēla piedzimšanu. Bet varbūt arī tādēļ, ka ļoti bieži dzirdu lūgumus runāt par šo “stārķa” problēmu vēl un vēl – es esmu saņēmusi drosmi to novadīt vebinārā.

Kāpēc drosmi?

Jo seminārā es visus redzu, kas mani klausās. Es varu sekot līdzi konkrētām emocijām. Es redzu vai kāds ļoti raud, vai kāds cits ir ar kamolu kaklā. Vai kādam citam šī vispār nemaz nav problēma, bet tikai ziņkāre. Vēl kādam citam šis temats ir tik jēls, ka par to pat nevar ne runāt, ne domāt. Es to redzu acīs, sejās, ķermeņos. Protams, vebinārā es šo visu neredzu un tieši tādēļ par tik jūtīgu tēmu runāt bez šī acu kontakta nav viegli. Es tam mēģinu saņemties jau visu gadu. Bet tā kā gads tūlīt beigsies un nu vairs nav kur atlikt, tad 12.decembrī esam izsludinājuši vebināra tēmu “Kad stārķis kavējas”, kurā runāsim par to, kādēļ nepiesakās bērniņi. Kādēļ nevar palikt stāvoklī. Kas mūsu domāšanā, attieksmē, enerģētikā varētu būt tas traucējošais.

Es pati šo tēmu esmu izpētījusi līdz kaulam. Un ne tikai teorētiski, bet pilnīgi katru jaunu lietu, kas man likās vērtīga, esmu pielietojusi, izmēģinājusi, darījusi un cerējusi, ka tas man noteikti palīdzēs. Brīžiem mana ticība līdzinājās “neiespējamai misijai”. Tie cilvēki, kas šai manā ceļā bija kopā ar mani jau no paša sākuma, savā ticībā atbira viens pēc otra. Un es viņus nevainoju. Ar katru gadu ejot tālāk, tas viss likās neiespējamāk. Par mani vairāk ticēja tikai mans vīrs. Domāju, ka tas bija ar Dieva ziņu, jo mani spēka bija tuvu izsīkumam.

Tagad, kad mūsu dēliņš drīz svinēs savu pirmā gadiņa jubileju, atskatoties viss liekas tik vienkārši, tik pašsaprotami, nu kā saka “katram ir savs ceļš” un tas bija manējais. Toreiz likās, ka eju Golgāta ceļu.

Un kad tagad satieku meitenes un sievietes, kas iet tam cauri, varu tikai cieņā “noņemt cepuri”. Es zinu kā tas ir. Kad apkārtējie vienā balsī sauc – nu tev taču nekas nekait, samierinies. Ka ir taču cilvēki, kas laimīgi dzīvo bez bērniem. Ir taču labi. Mīli māsas vai brāļa bērnus.

Un tu jau mīli. Tu jau tēlo, ka saņemies. Un pēc būtības pat saņemies. Tikai iekšā ir izžuvusi serde, kas grauž un traucē, jo kaut kas no tavas īstās dzīves nav piepildīts.

Vārdu sakot – ar šo es gribu teikt, ka ļoti saprotu. Ļoti, ļoti, ļoti dziļi saprotu katru, kam šī ir problēma. Un tieši tādēļ runāšu par šo tēmu ar dziļu pietāti un cik var empātiski un jutīgi.

Un ja Tev ir šī problēma, bet Tu baidies atzīties pat sev. Un ja Tu nesaproti kā lai atnāc uz šādu nodarbību, tad tieši Tev der šis vebināru formāts, kurā esam katra savā mājā, viena otru neredzam, un pat ja gribam  varam pieslēgties ar izdomātu vārdu, lai neviens pat nenojauš ka tā esi Tu.

Bet tas, ko gribu teikt – ka nekustināt šo jomu nevar. Jo ja nekustināsi, nekas tā arī nebūs. Zem guloša akmens ūdens neplūst. Ir jākustas. Ir jādara. Pilīti pa pilienam, solīti pa solītim.

Nu vārdu sakot – ja Tev tas ir aktuāli, tad 12.decembrī tiekamies šai atsevišķā vebinārā tieši par bērniņu kavēšanās tēmu “Kad stārķis kavējas”.

Un ja vēlies diagnosticēt visas čakras un iziet praktisko vebināru kursu, tad tiekamies jau šo piektdien – rīt, 25.novembrī vebinārā “Čakru enerģijas diagnosticēšana” un pēc tam ik pa divām nedēļām šo kursu turpināsim dziedinot un līdzsvarojot katru čakru.

Vairāk par vebināriem: http://www.pavasarastudija.lv/kategorija/vebinari/

Savukārt, ja čakru kursu vēlies iziet pie mums klātienē, tad tagad jauni sākumi ir Kurzemes pusē Saldū 4.decembrī, Vidzemes pusē Cēsīs 3 decembrī, un Rīgā 7.decembrī.

Par visu šo mūsu mājas lapā http://www.pavasarastudija.lv/kategorija/cakru-energijas-lidzsvarosana/

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Tā esam nosaukuši šodienas vakara sarunas onlinā.  Man pašai šodien ir ļoti mīļa diena. Mana tēta dzimšanas diena. Tētis jau 8gadus kā nav vairs mums blakus, bet tā sajūta, ka šodien ir svētki, nāks ciemiņi un būs liela dziedāšana, tā manī ir palikusi kopš bērnības.

Un laiks arī ir pateicīgs, lai tā apcerīgi uzdotu sev šo jautājumu. Ir viss tik sasnidzis kā ziemassvētkos. It kā sākas jauna nedēļa, būtu jābūt rīta skrējienam, bet es kaķa meditatīvās murrāšanas pavadībā nododos apcerīgām domām …kas es esmu? Ko es vēlos kā sieviete? Kurā gadījumā es teiku, ka man ir izdevusies un  brīnišķīga dzīve.

Nu jā – tad, kad manējiem labi. Jā, kad bērni veseli un pašiem nekas nesāp. Nu jā…tā, protams viss ir. Bet šai reizē es gribu aizdomāties vēl tālāk- varbūt par to, kas ir mana misija dēļ kā esmu nākusi šeit uz Zemes. Un kāpēc emu tieši tāda – ar konkrētu raksturu, ar konkrētām prasmēm, ar konkrētiem talantiem.

Vai Tu esi aizdomājusies par savu dzīves misiju?

Vai Tu jūties savā vietā – gan saistībā ar to, ko dari, gan kā dzīvo?

Man pašai viss sakārtojās, kopš ir Pavasara studija.

Bet līdz tam, man bija ļoti ilgs laiks, kamēr vispār varēju noformulēt kas ir tas, ko vēlos. Kā es vēlos pavadīt dienu. Kā es varu iekārtot darba un mājas dzīvi.

Pirms tam man bija kā lielajam vairumam  - no rīta uz darbu, vakarā mājās un tā piecas dienas. Pēc tam divas brīvdienas. Un tā uz riņķi.

Jau toreiz zināju, ka tā negribu. Ka ļoti, ļoti, ļoti gribu būt mājās. Un varbūt darīt pat vēl vairāk kā darbā, bet noteikti dienu sākt ar ilgu laiku mājās.

Vēl man bija svarīgi noskaidrot  - ko tieši tad es gribētu darīt. Kas man ikdienā ļoti patīk un kam man pietiktu talantu un spēju.

Šeit es “uzsēdos” uz ilgāku laiku, jo….”mīļas sarunas ar sievietēm” man nekā neierakstījās darba formātā.

Un vēl man vajadzēja ļoti daudz ticības, ka tas viss, ko es beigu beigās izsapņoju – ka to iespējams īstenot dzīvē.

Vai Tev ir sapnis par savu dzīvi?

Vai Tava dzīve ir tuvu tam, kādu to esi izsapņojusi?

Mēs šodien jau čatā veselu stundu runāsim par to, kā uzdrošināties sapņot SAVU sapni. Un tam ir jābūt lielam tieši priekš Tevis. Tas pilnīgi nav jāsalīdzina ar kādu citu. Vienai no mums varbūt gribēsies apceļot pasauli, kādai citai palikt mājās, kādai būt vīram azotē, kādai citai pašrealizēties sabiedrībā. Viss ir pareizi. Tā kā Tu savā dzīvē gribi – tā ir pareizi. Mēs tikai parunāsim kā to sasniegt. Kā uzdrošināties būt tādai, lai Tava dzīve būtu kā vēlies.

Un kā vispār saprast, kādu tad dzīvi sev vēlos, kas man izdodas, kas ir mani talanti, kādā brīdī gūstu vislielāko gandarījumu.

Par to visu šī vakara vebinārā, kuru esam nosaukuši ar simbolisku jautājumu “Kas es esmu?”.

Pieteikšanās kā jau vienmēr pa epastu ineses.vebinari@gmail.com vai pa tālruni 19431408 (Aija). Atceries, ka čatiņš sākas jau 19.00, bet mūsu sarunas onlinā plkst. 20.00 – 21.30

 

Ar mīļiem sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Šodien atkal jau gribu ar Tevi parunāt. Šoreiz par to, kā mums pašām sākt darīt lietas, kuras uzskatām, ka neprotam. Man vakar bija šāda pieredze.

Vakar nolēmu kaut drusku iepazīties tuvāk ar facebook vietni. Nu kaut kā tik ļoti apzinos, ka to izmantoju absolūti bez atdeves un izpratnes.  Un paļaujos uz vienu un pēc tam uz kādu citu, kas palīdz. Un tai pat laikā redzu, ka atceļu to brīdi, kad pati kaut ko sākšu saprast.

Un tā – vakar – pēkšņi apsēdos un sāku darīt. Aizsūtīju uzaicinājumus saviem draugiem, lai pievienojas Pavasara studijas lapai. Nu…varbūt kādiem 500, jo facebook draugu man daudz. Un nezinu kādēļ man tas nebija ienācis prātā pirms tam. Nu kaut kā domāju, ka katrs taču pats atradīs un neiedomājos, ka taču varu pasniegt pretim roku.

Pēc tam nāca mans vēl viens pārbaudījums, jo mūsu jaunā lektore Madara Kurpniece, kura ir profesionāla fotogrāfe, man atsūtīja grāmatu bildi priekš profila galviņas un vēl uzfilmētu video klipiņu. Jau atkal  - pirmā doma, kam varēšu palūgt to visu pievienot un ievietot facebookā. Un kaut kā pat nepieļauju domu, ka taču pati varu vismaz mēģināt.

Un pēkšņi atceros – ka pirms septiņiem gadiem, kad Pavasara studija tikai vēl tapa, kad man vēl nebija apkārt tik daudz atbalsta cilvēku, kam visu ko var pajautāt, es taču pati sēdēju un izdomāju kā bezmaksas vietnē uztaisīt mājas lapu, kā pievienot rakstus, kā bildes, kā uzturēt to kārtībā. Galu galā tā lapa bija mans logs uz pasauli un tikai caur to uzauga Pavasara studija.

Un tā – ķēros vien vakar klāt un visu sadarīju pati. Un es jau zinu, ka tā nav nekāda ķīniešu ābece un ka to taču katrs dara, bet nu….man tas bija pirmo reizi un solis pretim kam jaunam.

Šo visu rakstu, lai Tevi uzmundrinātu arī izdarīt ko tādu, ko līdz šim domāji, ka neproti vai uz ko nesaņēmies. Vienkārši nenobremzē sevi pie tā, ka nezini kā. Sāc darīt un viss pats atvērsies un parādīs, kas jādara tālāk. Un tas ir vienalga, vai tas saistīts ar kādu praktisku darbiņu, kādu neizrunātu problēmu vai nesakārtotām attiecībām. Vienkārši – sāc darīt un tas padosies.

Ir tāds teiciens “Kad daru, tad redzu, ka varu”. To arī Tev un sev novēlu.

Un šodien man jau ir pilnīgi citas lietas, kuras jāiemācās. Tas būs saistīts ar dārza ieziemošanu (vīnogas, rozes, kannas…), un nu jau zinu, ka tikšu galā.

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Vienu laiku izdzirdot vārdu sievišķība, kaut kā novērsos. Nu likās, ka ir pa traku. Žurnāli, lektori, portāli, nu pilnīgi visapkārt šis vārds nāca virsū ar tādu joni, ka gribās mukt. Mums pat bija doma, ka Pavasara studijas Sievišķības skolu jāslēdz, jo kaut kā iejūkam kopējā plūsmā. Man pašai likās ka šis termins, šis vārds tiek kaut kā nepelnīti izvārtīts un burzīts. Ap to cīnās un pret to iebilst, kāds ceļ debesīs, kāds min zemē. Ja godīgi- man pilnīgi nav skaidrs, par ko tādas kaislības.

Domāju, domāju….vai piemēram, ap vārdu “laime” vai “harmonija” arī tā ņemas? Nu laikam taču nē.

Hmmm…par ko tad? O, jā – par naudu, par karjeru, par dzimumu līdztiesību….

Un pēkšņi sapratu, ka izrādās tas viss tādēļ, ka šīs visas (tai skaitā sievišķība un vīrišķība) ir otrās čakras tēmas. Ka cilvēks par saviem instinktiem, par apakšējām enerģijām acīmredzot nemaz nevar bezkaislīgi runāt.

Man pašai tas mans skatījums uz tēmu svarīgumu mūsu dzīvē ir apmēram tāds: ka vissvarīgākais…un tā nu tiešām ir mūsu būtība, mūsu misija, vai sauciet kā gribiet, bet tas, ar ko mēs nodarbojamies diendienā, proti – kā dzīvot ar gaišu enerģiju. Kā radīt arvien vairāk gaismas. Kā būt mīlestībā. Kā būt laimīgiem.

Tas ir dvēseles galvenais uzdevums šeit uz planētas Zeme – ar savu brīvu gribu kā cilvēkam izvēlēties gaismu un izgaismot tumsu. Nu un tad nu katrs kā mākam to darām.

Bet otrs svarīgais – iemācīties dzīvot saskaņā ar savu būtību. Ar savu sievišķo vai vīrišķo būtību. Nu ir taču kāds iemesls, kādēļ dzimstam kā meitenītes un kā puisīši. Līdz ar to mums ir jāiemācās kopt un audzēt to enerģiju, kurā piedzimstam.

Var jau nedarīt. Var jau tam nepievērst vispār nekādu uzmanību. Bet…..harmoniskāk un laimīgāk un pašiem patīkamāk būs tad, kad dzīvosim saskaņā AR nevis iesim PRET.

Jautājums –bet kāpēc tad mums to sievišķo enerģiju izmantot ir jāmācās? Nu gluži vienkārši tādēļ, ka dzīvojot vīrišķā pasaulē un uzkrājot ļoti daudz vīrišķās enerģijas, mums sanāk dzīvot pret savu būtību.

Tas ir kas līdzīgs kā mācīties mīlēt sevi. Kāds jautās –nu vai tad tas nav dabiski, mīlēt sevi? Kādēļ tas vēl jāmācās?

Nu tādēļ, ka dzīves laikā, vāveres skrējienā, brīžiem par to aizmirstam un pēc tam sadarām sev tik ļoti pāri, ka mums ir grūti, mums sāp, mums jūk attiecības un mēs slimojam. Kādēļ – nu tādēļ, ka pazaudējām mīlestību sevī. Tādēļ, ka aizgājām prom no savas būtības. Un tādēļ, ka sākām izturēties pa daudz vīrišķīgi un pazaudējām maigumu, mīļumu un mieru sevī. Vēl var teikt –pazaudējām sevi.

Un tieši tādēļ 6 novembrī svētdienā aicināsim visas tās meitenes un sievietes, kuras grib rūpēties un kopt sevī savu būtību, savu sievišķību, nākt kopā, lai dalītos pieredzē, lai atjaunotu ticību sev un tam, ka “ar mani viss ir pareizi” – plkst.11.00 no rīta uz Sievišķības skolas pirmo semināru par patiesu sievišķību, par pašapziņu un par laimi. Sievišķības skolas vadītāja ir Edīte Strautiņa. Par Edīti meitenes saka, ka viņa mums dod tik daudz informācijas, ka spēj vien tik paņemt pretim. Un tiešām – brīžiem 2,5 stundu vietā, meitenes tur pavada trīs stundas un vēl vairāk.

Vairāk info par Edīti, par Sievišķības skolu, par tikšanos un jauno kursu, lasi: http://www.pavasarastudija.lv/kategorija/sieviskibas-skola/

Ar mīļiem svētdienīgiem sveicieniem, Inese

 

 

Lasīt vairāk