Raksti - Inese Prisjolkova

Reiz klausījos kādu no sporta programmām un tur bija tēma par hokeja izlases vadības maiņu, kur jaunais tikko ievēlētais vadītājs teica – ir sākušies menedžeru laiki. Vairs nestrādā tas, kas iepriekš strādāja. Pats svarīgākais vairs nav kā un ko tu spēlē, bet svarīgi, kas tevi piedāvā. To pašu dzirdēju kādā raidījumā par mūsu izcilo jauno slaveno basketbolistu Porziņģi. Un pēc tam vēl kādā pilnīgi citas jomas tēmā.

Un sāku aizdomāties – cik tas skar mūs un mūsu jebkura ikdienu.

Secināju, ka burts burtā. Ka tiešām ir kaut kas mainījies burtiski pēdējos gados. Ka atceros – kā sāku savu Pavasara studiju – vienkārši darīju labi un izcili un cilvēki man spietoja apkārt, viss notika. Es nevienam neko nepiedāvāju. Es nevienam neko nesūtīju (ja vien pats nebija lūdzis atsūtīt jaunumus). Es nevienu reklāmu nekad nepirku. Kaut kā dzīvoju interesantu dzīvi un tiešām izjutu, ka nekādu papildus mārketingu vai pārdošanu nevajag.

Es pamanīju, ka citi strādā savādāk. Es zinu, ka ja vien izrādi interesi par kādu no krievu vai amerikāņu šādas jomas lektoriem, tad pēc tam trīs reizes dienā vai pat biežāk epastā atnāks koši vēstījumi par atlaidēm, par pēdējā brīža piedāvājumiem, par to, ka bez šī pilnīgi nevar iztikt, ka viss ir bezmaksas (uzreiz iešaujas prātā doma par sieru lamatās), ka tas tieši man būs ļoti vajadzīgs utt. Arī pašmāju dažām kompānijām ir šāds pārdošanas veids. Un vienmēr uz to paskatījos no malas un uzskatīju, ka uz mani nevienā jomā tas neattiecas.

Gāja gadi, vēroju kā viss mainās un secināju, ka tomēr tā pārdošana, menedžeri un reklāma kļūst ar katru dienu jo svarīgāki.

Ļoti krasi to kaut kā izjutu tieši šogad, ka pēkšņi dēļ grāmatas izdošanas gandrīz vai katrā medijā varēju lasīt vai klausīties Juri Rubeni. Pirms tam viņš nu patiešām televīzijā bija rets viesis, bet šoruden  - man par lielu laimi un patiku (jo viņu tiešām vienmēr klausos ar gandarījumu un prieku) – viņš ir gan 1:1, gan “Saknes Debesīs”, gan “100 personības Latvijas simtgadei”, gan…., gan…

Un tad es sapratu – ka ja pat tik lieli Skolotāji “tirgo to, ko dara”, tad…vienkārši ir jāmaina funktieris.

Mūsu pirmais solis pretim šīm pārmaiņām bija Pavasara studijas ģimenes tikšanās, kad bijām uzaicinājuši pārdošanas jomas lektori Ilzi Grundmani, lai vienkārši cilvēku valodā iesāk ar mums sarunu par pārdošanu. Secinājām, ka liela daļa no mums nekad neesam domājuši par to kā “sevi pārdot” jeb smalkāk sakot – kā pārdot to, ko dari vai radi. Bija starp mums kolēģi, kas teica, ka vārds “pārdošana” jau uzreiz uzdzen nepatiku vai stresu.

Domāju – kā ir man?

Un secināju, ka es kaut ko tur savā prātā iedalu. Vārdu sakot – ja ir prece, kuru tirgoju, tad ieslēdzu sevī kaut kādu mistisku talantu un man tiešām liekas, ka es varētu pārdot pilnīgi visu, kam pati ticu. BET…. izrādās, ka to, ko daru Pavasara studijā tik ļoti mīlu un tik ļoti augstu vērtēju, ka ar vārdu “pārdošana” nesaistu.

Un secināju, ka kaut kas man manā attieksmē vai domāšanās ir vai nu iekapsulējies stereotipos, vai vecajos laikos, vai aizspriedumos, vai vienkārši prasās pēc cita skatu punkta. Man ir sajūta, ka man pašai ( un līdzīgs piesaista līdzīgu – tātad lielai daļai Pavasara studijas auditorijai) ir vienkārši jāpaskatās uz vārdu “pārdošana” ar kaut kādu citu attieksmi, mīļumu, vērtību un paplašinātāku izpratni.

Un nu jau sāku atcerēties, ka man ir bijušas ļoti daudz konsultācijas, jautājumi mājas lapā, komentāri citā lapā, ka cilvēks stāsta cik ļoti daudz ko vērtīgu dara, bet to nenovērtē vi arī tas nevienam nav vajadzīgs. Vai arī, ka neprot savas labās īpašības parādīt, vai arī, ka nav citu novērtēts, vai arī, ka neprot paprasīt algas pielikumu,  nemaz jau nerunājot par to, ka varētu savu nodarbošanos nosaukt par biznesu.

Jau šodien nodarbībā “Misija, darbs vai bizness” mēs pakausēsim daļu no stereotipiem, bet vispār šai tēmai šķiet, ka ir pienācis laiks, lai tai veltām ko lielāku – un tieši tādēļ mūsu februāra nometnei tēmu esam izvēlējušies “Pašapziņa un nauda”, kas sevī ietvers arī šo citu izpratni par to, kā sevi pasniegt, kā piedāvāt to, ko darām, nesajūtot apdraudējumu pašapziņai.

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Kad es vēl nezināju ar ko dzīvē nodarboties, man laikam pats grūtākais bija noformulēt – kas ir tas, ko gribu darīt, radīt un dot pasaulei. Biju pedagogs pēc izglītības, tomēr tas mans aicinājums bija kas nedaudz cits. Nu katrā ziņā es negribēju klases priekšā mācīt uzdevumus.

Starp citu – šis bija krietni ilgs laiks, kamēr ļoti labi zināju, ko visu negribu, bet noformulēt, ko gribu, nevarēju. Un tā nu es zināju, ka negribu strādāt administratīvo darbu, negribu strādāt skolā, negribu strādāt mārketinga jomā utt. Jautājums bija – ko tad es gribu.

Un atbilde bija kaut kas “neloģisks” priekš darba jomas – es labprāt gribētu sēdēt pie tējas tases un ar meitenēm un sievietēm sarunāties par mīlestību, par attiecībām, par laimi, par dievišķo kārtību. Es labprāt staigātu gar jūru un runātu par laimi un mīlestību. Es labprāt būtu visu laiku kā iemīlējusies. Es labprāt būtu starp laimīgiem un mīļumpilniem cilvēkiem. Es labprāt….. Un ar katru teikumu es jutu, ka atvirzos no tā, ko varētu nosaukt par darbu.

Tomēr – rezultātā man ir pašai sava studija, kurā nu jau 7 pilnus gadus daru tieši to, kas pirms tam likās pilnīgi neiespējams.

Vēl interesantāks stāsts ir manai jaunajai kolēģei Lunai Vitai. Kaut kas tajā visā ir līdzīgs. Tas bija pirms četriem gadiem, kad viņa saprata, ka gribētu atrast savu nodarbošanos un darīt to ar sirdi un dvēseli. Viena lieta ir gribēt, bet otra – pat nenojaust, kurā virzienā skatīties.

Viņas atbilde nāca caur deju. Viņa dejo vēderdejas un izrādījās, ka ir ļoti grūti kur nopirkt rotas, kas būtu atbilstošas tērpiem un deju stāstiem. Luna Vita sāka tās veidot pati. No sākuma priekš sevis, bet ar laiku radās doma, ka rotas varētu būt ne tikai dejotājām, bet arī ikdienai. Vēl pēc kāda laika viņai ienāca prātā tās pārdot.

Kad Luna mums pirmo reizi stāstīja par savas idejas pašiem pirmsākumiem, viņa parādīja mazu siksniņu (ko līdzīgu pulksteņsiksniņai), kuru toreiz bija aplīmējusi ar akmentiņiem un spalviņām un gribējusi pārdot. Šobrīd viņa saka – “kāda laime, ka man neviens to nenopirka”, jo tagad viņai ir divi zīmoli, kas pazīstami pasaulē. Viņa taisa rotu komplektus cilvēkiem un interesantākais, ka arī dzīvniekiem. Piemēram, tikko kā nometnē viņa mums rādīja Amerikā izdotu žurnālu, kurā uz vāka bija nofotografēts zirgs ar Lunas Vitas darinātām rotām. Lieki teikt, ka tagad pasūtījums seko pasūtījumam. Bet bija laiki, kad vajadzēja gaidīt pusgadu līdz tika pārdota pirmā rota. Pa vidu ir šie trīs ar pusi gadu.

Par to kā atrast to savu ideju, par to kā nenobīties, par to kā ticēt sev, par to kā uzdrīkstēties, par to kā turpināt iet pretim savam mērķim arī tad, kad panākumi jāgaida. Par to mēs nolēmām izveidot semināru un novadīt to kopā.

Manā gadījumā es nonācu līdz (uz šo brīdi) 8 uzrakstītām un izdotām grāmatām un izdevumiem, līdz pati savai studijai, līdz tam, ka diendienā daru to, ko tiešām gribu, un tas viss notiek jau 7gadus.  Luna Vita rada rotas, ir starptautiski pazīstama un šobrīd veido savu pirmo personālizstādi.

Un nu kopā nolēmām izveidot nodarbību, kurā šīs savas atziņas nodot tālāk.

Ja Tevi interesē mūsu stāsti, mūsu pieredze, atziņas un arī teorija kā izvirzīt savu ideju, kā pasniegt to un īstenot, tad tieši par to būs mūsu seminārs jau nākam trešdien 21.septembrī plkst. 18.00-20.30 Pērnavas ielā 19-315.

Pieteikšanās uz epastu: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714 (Santa)

 

Ar mīļiem sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Man arvien biežāk pretim gadās cilvēki, kas saka, ka nevar un nevar atrast to savu dzīves jēgu, misiju un nodarbošanās sfēru, par kuru tad teikt – jā, tā ir manējā. Un kad atceros tos laikus, kad pati strādāju algotu darbu un tādēļ “ka uz darbu taču ir jāiet”, tad man tiešām žēl tā izniekotā laika.

No otras puses – nav ko žēlot, jo tas bija ceļš. Pretim manai apziņai, pretim izpratnei, pretim sevis atrašanai. Manā gadījumā līdz pat 40 gadiem, kad…goda vārds, jau vairs necerēju.

Savukārt tagad man liekas tik ārkārtīgi skaidra tā bilde kā to savu ceļu atrod, ka pilnīgi jābrīnās, ka to jau sen neredzēju un nesapratu.

Šitas vispār ir kaut kāds fenomens par visām saprastajām lietām.

Šobrīd man tiešām liekas, ka es nudien varētu strādāt par karjeras konsultantu, jo liekas, ka tas taču tik vienkārši – sašķiro, kas tev patīk, kas nepatīk. Kas padodas, kas ne. Kas tev liekas vērtība, un kas ne. Un ar ko patīk nodarboties ikdienā. Shēma gatava. Bet…cik daudz ikdienā pūļu tas prasa, lai mēs atšķetinātu tieši to savu ceļu. Un pēc tam lai noticētu sev. Pēc tam lai vispār uzdrošinātos to mēģināt sākt. Un pēc tam, lai nepadotos pie pirmajām neveiksmēm. Jā. Tas laiks ir svētīts, svētīgs un īpašs. Tā sevis atrašana man pašai liekas tik vērtīgi, ka es pat esmu gatava arī citiem šo pirmo laiku “paturēt rociņu” un padalīties ar savu pieredzi. Nu ne nu gluži uzņemties mentora pienākumus (par to vēl jāpadomā), bet izstāstīt, kā tikt līdz tam, ka saproti ar ko nodaroties un kā uzsākt – to gan varētu. Zinu, ka mums drīz būs vēl cita programma par to kā attīstīt savu ideju un to vadīs Luna Vita, kura būs mūsu nometnes vienas darbnīcas vadītāja. Bet ja nu kādam to visu vajag “jau aizvakar”, tad parīt mums ir ieplānota nodarbība “Misija, darbs vai bizness” kuru varbūt pat izvērsīsim uz trim reizēm, lai pirmā nodarbībā noskaidrotu ko un kā uzsākt, otrā reizē izrunāsim, kur ņemt motivāciju, ticību sev un uzticību iesāktajam ceļam. Galu gala, ko darīt ar atkritieniem un vai katram tas ir jāpiedzīvo. Nu un noslēguma  -trešajā reizē parunāsim par to kā piesaistīt klientus un kāpēc cilvēki gribēs tieši Tavu preci vai pakalpojumu. Pa vidu izveidosim saraksti, kurā visa grupa var piedalīties un uzdot jautājumus, lai darbs turpinās ne tikai seminārā, bet arī starplaikā.

Nu vārdu sakot, ja ilgāku laiku esi sevis meklējumos, vai arī ja provizoriski zini, ar ko nodarboties, tik nezini, ar ko sākt – piesakies uz mūsu jauno kursu “Misija, darbs vai bizness”, kas sāksies jau šo trešdien 13.jūlijā plkst. 18.00-20.30.

Atceros, ka šo kursu vadīju 4 gadus atpakaļ, kurā iepazinos ar mūsu tagad jaunos lektori Jolantu Sadoviču. Toreiz viņa bija sevis meklējumos, bet tagad pati var vadīt šādas nodarbības.

Ja tik zina kā, tad dzīve sakārtojas ļoti ātri. Tik nevajag tai traucēt.

Pieteikties semināram vari uz pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714 (Santai).

Vairāk lasīt: http://pavasarastudija.lv/2016/07/06/ka-atrast-savas-dzives-sapnu-nodarbosanos/

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Šodien mums atkal ir vebinārs, kuru tēmu izvēlējušās pašas dalībnieces. Un tēma tiešām vērtīga, lai neteiktu vēl vairāk…

No vienas puses par sievišķību nu jau runāts tik daudz, ka brīžiem liekas – sāk darboties atsperes princips un ja kaut ko tik ļoti “uzbāž un uzspiež”, tad gribās darīt pretēji vai vismaz nelikties par to jautājumu ne zinis, vai vēl kaut kā sevi pasargāt. Un tas ir pilnīgi dabiski, jo kamēr mums apkārtesošā sabiedrība kādu informāciju ļoti aktivizē, tikmēr grūti sadzirdēt un sajust sevi.

Vakar dzirdēju teicienu, par kuru man bija jāpadomā: “saruna nesākas līdz brīdim, kamēr otrs meklē atbildes uz jautājumiem, nevis ieklausās runātājā”. Un man liekas, ka ar to sabiedrības aktivizēto domu ir kas līdzīgs, jo – kamēr visapkārt runā par to kā vajadzētu vai nevajadzētu, mēs iekšēji sevī meklējam vērtējumu, attaisnojumu, atbildes un diezin ko, bet netiekam līdz tam, lai sajustu sevi. Lai saprastu un pieņemtu to, kā ir, un lai padomātu vai gribam vai negribam ko mainīt, un vai to darīt tagad, vai varbūt tad, kad būs citi apstākļi.

Man pašai ir svarīgi nevis uzzināt, kā būtu “pareizi”  vai “nepareizi”, bet gan kādēļ es piekūstu vai nepiekūstu, kādēļ man veicas vai neveicas, un kādos brīžos esmu laimīga vai nelaimīga.

Es tiešām ļoti vēlu sapratu, ka tad, kad visu daru pati, man beigās nav spēka par to papriecāties. Un ja ir bijis ļoti smagi pelnīt naudu, tad, to tērējot, nav nekāda prieka un gribās pietaupīt katru kapeiku. Savukārt tiklīdz sāc taupīt, tā grib negrib tā ir trūkuma un iztrūkuma pozīcija.

Izrādās, ja sieviete iziet abas daļas – gan sievišķo, gan vīrišķo, šai naudas pelnīšanas pilnā riņķī, viņai vienkārši sanāk grib negrib audzēt vīrišķību. Un pazūd vieglums, un vijīgums, un maigums un mīļums, pielavās upura loma vai agresija un beigu beigās uz laimi ar jau vairs ir krietni jāsaņemas.

Protams, periodā, kad esam vienas, tad kādu laiku tā dzīvot sanāk. Bet ja esam pārī, tad gan ir jāmēģina iekārtoties tā, lai katrs dara to savu daļu un Iņ un Jan aplis ir godīgi sadalīts. Vislabāk jutīsimies tad, ja vīrišķo daļu uzņemsies vīrietis un sievišķo sieviete, lai gan nekāda mirstamvaina nebūs, ja uz brīdi būsim samainījušies.

Zinu, ka manu vecāku ģimenē ir bijis gan tā, gan tā (bija Padomju laiki un tad vispār tur daudz ko neskatījās). Arī vīra vecāku ģimenē ir bijis gan tā, gan tā. Bet tie labākie un veiksmīgākie periodi tomēr ir tad, kad par kopējo naudu un tas pelnīšanu atbild vīrs. Nu gluži vienkārši tādēļ, ka tad sieva var neiespringt par to kā visu nomaksās, vai pietiks. Un tas jau nu gan ir fakts – ka stress un iespringšana sievišķību mazina un vairo vīrišķību (gan sievietei, gan vīrietim). Vīrietim stresa pārvarēšana ir dabiska, tas viņam tikai uzdzen adrenalīnu un vairo testosteronu. Vīrietis tieši tad jūtas vērtīgs pats savās acīs, kad ir ko pārvarējis un sasniedzis. Sievietei savā sievišķībā viss otrādi.

Esmu sākusi skatīties “Likteņa līdumniekus” un man dikti patīk tie mirkļi, kad stiprā un brīžiem šerpā saimniece Katrīna uzsver, ka “maks ir pie vīra un viņam lemšana”. Un ar to viņa ne mirkli nekļūst nevarīgāka, švakāka vai zemāka. Vienkārši – tāda ir kārtība.

Nu vārdu sakot, šodien parunāsim par dažādām kārtībām un par to kātas mūs iespaido. Par to, kā iedvesmot vīru, lai viņš kļūst veiksmīgāks. Par to kā pašām nebūt par priekšstrādnieku. Un tai pat laikā būt stiprām saimniecēm savā mājā un dzīvē.

Tiekamies šovakar. 20.00 sākas nodarbība, pirms tam no 19.00 ir iespēja čatot. Pieteikšanās uz: ineses.vebinari@gmail.com vai pa telefonu 29431408 (Aija).

Līdz vakaram!

 

Inese

Lasīt vairāk

Jau teicu, ka šodien gribu ar Tevi parunāt par vairākām tēmām - un viena no tām ir par enerģijas iekustināšanu, par jauna darba uzsākšanu vai esošā aktivizēšanu.

Lasīt vairāk

Iepriekšējā gada noslēgums un jauna gadā sākums man ir sācies ļoti neierasti – ar vairākām konkrētām zīmēm par vīriešu auditoriju un par to, ka varbūt kaut kas ir jāmaina manā attieksmē, ka esmu tikai sieviešu autore, lektore un nodarbību vadītāja. 
Pirmais lielais signāls ir mana topošā grāmata par attiecībām, kur puse sarunas būs veltītas vīriešu auditorijai. Un ja jau es gribu ar puišiem runāt grāmatā, tad visticamāk, ka man to ir jāsāk darīt arī dzīvē un semināros. 

Lasīt vairāk

Vai esat domājuši cik lielu nozīmi jūsu dzīvē aizņem domas par naudu? Un cik daudz tas ir proporcionāli citām vērtībām?

Lasīt vairāk