Raksti - Inese Prisjolkova

Šodien man bija notikums, kā pilnīgi izjutu – vienas sarunas laikā man pazuda spēks jeb enerģija. Es vēroju sevi no malas, kā jutos tieši tā kā balons, kuram lēnām laiž ārā gaisu. Man bija žēl, ka tā notiek, bet es nespēju (negribēju, nepratu) to apturēt.

Tagad mēģinu sev noformulēt kā jūtos, bet arī tas kaut kā nesanāk. Skaidrs ir viens – ir jādomā kā atgriezt savu radošo enerģiju un kā piepildīties atkal no jauna.

Šādas situācijas mums ikdienā notiek dienu no dienas. Jautājums, vai protam tās atpazīt un pēc tam atjaunoties. Vai pamanām to mazo notikumu, kurā atstājām lielu daļu savas jaudas (pazaudējām mieru, laimi, mīlestību).

Lai mēs būtu veiksmīgas un laimīgas, mums nepieciešama radošā enerģija, prieks un vēlēšanās ko jaunu piedzīvot. Ja enerģijas nav – arī veiksmes nebūs. Vēl vairāk - tikai tad, kad pašas esam kārtībā, varam iedvesmot, motivēt un dot spēku saviem mīļajiem.

Piektdienas vebinārā runāsim par to kā  atpazīt, ar ko mēs sevi graujam, kur veidojas enerģijas noplūde, un kur paliek spēki, kā arī - ko un kā izmainīt, lai atgūtos un radošā veiksmes un laimes enerģija vairotos.

Vaiārk info http://www.pavasarastudija.lv/2016/05/20/vebinaru-kalendars/

 

 

 

Lasīt vairāk

Vai Tev ir biji tā, ka dzīvo savu laimīgo dienu un Tev ir labs garastāvoklis, un Tu pat kaut ko savā nodabā dungo un gaidi pārnākam vīru (vai draugu) un tad viņš atnāk pilnīgi pretējā garastāvoklī un visa laime pazūd. No sākuma jau pat gribās kaut ko vēl labot un vērst uz gaišo pusi, bet vārds pa vārdam un jau kašķis klāt un viss prieks un labā oma ir pazudusi.

Tev ir tā bijis? Man ir.

Atceros sensenos laikus, ka faktiskā tā bija mana tipiskā sajūta attiecībās. Ka brīnišķīgi tiku galā pati ar sevi un pat kaut kādā ziņā tiešām pratu sevi noskaņot uz labu, bet tiklīdz jūtu, ka mīļajam cilvēkam kaut kas nav labi, ka viņš ir bēdīgs, neveiksmīgs vai nav apmierināts ar mūsu attiecībām, vai vēl trakāk – tieši ar mani, tad no šādas situācijas es vairs nepratu izkļūt. Bija puņķi un asaras, aizvainojumi un kašķi. Līdz par domām “vai vispār vērts būt kopā” un vai “izšķirties nav vieglāk, nekā sadzīvot”.

Gāja gadi. Arī nomainījās cilvēki blakus. Un droši vien, ka es kaut ko biju sapratusi.

Šobrīd viss ir savādāk.

Nu, pirmkārt, es tiešām vaktēju kā izmainīt savu attieksmi, ja šodien “nav mana diena”. Otrkārt, es ļoti novērtēju attiecības un tas, ka varam dzīvot mīlestībā. Es dienas lielāko daļu esmu gluži vienkārši par to pateicīga un apzināti par to piedomāju.  Nu, un treškārt, ja otram kaut kādā ziņā nav labi, tad izmantoju tos paņēmienus, kas tieši viņam patīk.

Un tur Tev savs cilvēks ir jāpazīst – ja viņam vajag, lai atstāj viņu mierā, tad dari tā. Ja ir pretēji un viņam šādos brīžos vajag, lai ieritinies viņam azotē un kaut ko mīļi dudini –tad dari tā. Ja viņam vajag izrunāties – tad dariet tā. Ja viņam vajag paburkšķēt un “izkasīties”, tad vienkārši vēro kā tas viss noputojas un neļaujies provokācijai (o, šitie bija mani grābekļi gadiem. Es vienmēr uzķēros).

Tagad, ja redzu, ka manam vīram nav garastāvoklis, es viņu vienkārši neuzkrītoši vēroju. Un tai pat laikā it kā neliekos ne zinis un daru kaut ko patīkamu, lai nepazaudētu savu labo omu. Ja viņš lēnām sāk piebiedroties man, tad viss ok – būs labi. Bet citreiz vajag nomainīt enerģētiku un tad saku – aizbraucam tur un tur (ir vietas, kur mums vienmēr patīk abiem un tas ir kā garants, ka garastāvoklis uzreiz kļūst labāks). Vai arī uzsāku tēmu, kas ir ļoti radoša un jo enerģiskāk runājam, jo vairāk iegriežam enerģiju un līdz ar to attīrām tās pieķellētās domas.

Vai nekad nesanāk sakašķēties?

Sanāk. Bet tas ir tad, kad abiem ir blakus faktori, kas noplicinājuši enerģiju. Ja neesam izgulējušies, esam stresā, pārāk daudz darba vai temps pa lielu. Nu, tur arī sevi kaut kā ir jāpazīst. Piemēram, es kļūst nervoza, ja kavēju. Tātad manā gadījumā ir jāvaktē, lai nekavēju jeb īpaši pie sevis jāpiestrādā, lai kavējot nenervozēju.

Nu vārdu sakot – šī ir tēma, par kuru meitenes ierosināja uztaisīt veselu nodarbību, jo vienā rakstā izstāstīt to nevar. Un tā kā zinu, cik tā ir liela problēma attiecībās, tad sarunājām šo trešdien, 5.oktobrī plkst.18.00-20.30 saorganizēt semināru par tēmu “Kā būt laimīgai, neatkarīgi no vīra garastāvokļa”. Un šeit jau nav jautājums tieši par vīru. Tikpat labi, ja dzīvo kopā ar vecākiem, kā nebūt atkarīgai no viņiem. Vai no bērniem. Vai no kolēģiem un priekšniekiem darbā. Vārdu sakot, runāsim par to, kā neiespaidoties no citiem un neļaut savu gaišo garastāvokli sasmērēt.

Pieteikšanās: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714.

 

Lai Tev brīnišķīga diena un visa jaunā nedēļa!

Uz tikšanos jau trešdien.

Ar mīlestību, Inese 

Lasīt vairāk

Jau divas dienas kā man neiziet no prāta šis video https://www.youtube.com/watch?v=FC6q-iNx84Y

Neesmu personīgi pazīstama ar Gintu. Zinu viņu caur Matīsa ierakstiem un nodarbībām. Bet šoreiz pat varbūt tās manas pārdomas nav par konkrēto piedzīvoju vai cilvēku, bet par tām fantastiskajām atziņā un frāzēm, kas šai sarunā izskanēja.

Nu jāsāk man droši vien ir ar pateicību par to, ka šāds video ir tapis un ka ir šādi cilvēki, kas dara lielas transformējošas lietas un piedzīvo ko tādu, par ko “krastā palicēji” vēl ilgi var domāt. Jo pilnīgi droši ka es nedošos šādā braucienā. Visticamāk, ka tā pa īstam un tik ļoti nedraudzēšos ar okeānu. Lai gan, pieļauju, ka Kristus 40 dienas tuksnesī vai Mozus 40 gadi tuksnesī bija kaut kas līdzīgs.

Es nepretendēju aizdomāties tik dziļi. Es vienkārši priekš sevis sadzirdēju fantastiskas frāzes, kas mani ir riktīgi izkustinājušas.

Piemēram: - kad esi tik ilgu laiku okeānā, katrs koks, katrs ziediņš, mūsu zeme un planēta kopumā pēc tam izskatās kā brīnums. Bet tad, kad tajā brīnumā dzīvojam diendienā, tad neko no tā visa nenovērtējam. Bieži vien pat nepamanām.

Šitas mani tik ļoti uzrunāja. Un šo domu, šo frāzi es tiešām pārcēlu uz pilnīgi visu, kas manā dzīvē notiek brīnišķīgs. Un nu jau divas dienas pēc šī video uz visu atkal skatos kā brīnumā. Uz savu mazo bērnu – kā brīnumā. Uz attiecībām ar vīru – ar pateicību kā brīnumā. Uz mājām, uz darbu, uz mīlestības pilno vidi. Jā tas viss ir brīnums, kuru visticamāk ka ļoti, ļoti, ļoti novērtētu, ja kaut kādā sekundē nāktos to zaudēt vai no tā attālināties.

Pēkšņi ienāca prātā Pavasara studijas vide. Tāda saulaina un laimīga. Vakar runājām ar kolēģi Santu, ka jebkurai citai darba vietai turpmākā dzīvē būtu uzlikta ļoti augsta latiņa attieksmes un attiecību ziņā, lai sajūtās šim kaut necik līdzinātos.

Es apstājos. Ieelpoju. Un pasaku paldies. Paldies, ka varu šo visu izdzīvot ar pateicību kā brīnumā.

Viens cits teikums no Matīsa sarunas ar Gintu bija par to, ka tad, kad bija galīgi grūti, kad sāpēja visas malas, kad dienām tikai un vienīgi apkārt ūdens, kad uznāk piekusums un apnikums, tad pielavas doma “vai tiešām šis viss ir tas, ko es izvēlējos piedzīvot?”.

Un atkal jau gribās pārnest to uz savu dzīvi. Cik bieži mums ir tā, ka skaties uz to, kas dzīvē notiek un domā- vai tiešām šo visu esmu es pati radījusi un vai tiešām mana dvēsele ir laimīga tam tagad iet cauri?

Pēc tam bija vēl viens teikums, kas mani riktīgi uzrunāja. Ka es skatos uz to visu, kas notiek un domāju “es vienkārši gribu redzēt kā tu ar to visu tiksi galā. Kā tu izkulsies”.

Nu man šis dzīvē ir bijis tik pazīstams, ka tai brīdī pilnīgi zosāda uznāca. Ka nonāc kaut kādās tik galējās situācijās, kad vēro savu dzīvi un netici, ka tas notiek ar sevi.

Un tad – nav variantu. Tu vienkārši ej tam visam cauri un redzi kā soli pa solim viss sakārtojas. 

Es iesaku Tev šo interviju noskatīties tā nesteidzīgi un dziļi. Nu vismaz es tā skatījos.

No sākuma tā ziņkārīgi, lai uzzinātu kā ta šiem gājis. Pēc tam kā piedzīvojumu – kā saka, ja pati ko tādu nedarīsi, tad iztēlojies kā būtu, ja būtu. Un pēc tam man ieslēdzās tā filozofiski dziļā atklāsmju sajūta, kad nemaz nav tik svarīgi, ko viņš stāsta par sevi, jo tu dzirdi atziņas priekš sevis.

Nu kaut vai – paskatīties apkārt, cik (salīdzinoši ar okeāna viļņiem diendienā) zeme ir skaista.

Paldies par šo!

 

Ar sveicienu, Inese

Lasīt vairāk

Nu jau četras dienas kā esam atpakaļ no Pavasara studijas Iedvesmas nometnes. Šoreiz bijām īpaši skaistā vietā pie ļoti jaukiem cilvēkiem. Bijām viesu namā Rezidence Kurzeme, kur mūs sagaidīja to māju saimnieks Reinis Ziļevs ar ģimeni. Un pirmajā dienā, kad kādas trīs stundas bijām Reiņa vadībā izgājušas tās puses spēka vietas, pilnīgi godīgi man bija sajūta – ka viss, varam braukt mājās. Tas viss bija tik piepildīti. Tik daudz. Ka nometnei knapi iesākoties, bija skaidrs – viss ir izdevies. Esam ieguvēji pa 1000 procentiem.

Un nu jau vairs nevaru pateikt, vai tas bija tieši Reiņa miers, entuziasms un harizma, vai meža un dabas spēks –bet viss šis saslēgumā ar ideāliem vasaras laika apstākļiem septembrī radīja neaizmirstamu piepildījumu sajūtu.

Un kad jau likās, ka šī pirmā diena ir pilna, pilna, pilna, ka vairs nav kur, tieši tad sākās mūsu pirmā vakara kulminācijas daļa – vakars pie ugunskura, iedvesmas stāsti, piparmētru tēja, siers no Norvēģijas, zvaigžņotas debesis un meža zvēru tuvums tālumā. Nu tas atkal bija kaut kas tik maģisks, ko šādi te aprakstīt vispār nav iespējams.

Es nezinu vai to apzinājāmies tai mirklī, bet tagad, atceroties, ir tā, ka gribās smaidīt un turpināt šo atmiņu vīziju vēl un vēl. Reiz vienu no nometnēm bijām nosaukuši par “Sajūtu nometni”, bet šī mums bija “Iedvesmas nometne”. Tad nu šoreiz varu teikt, ka tā iedvesma ar sajūtām ir ļoti savijusies kopā. Jo faktiski šo visu atceros tieši caur sajūtām un tādām kā vīziju bildītēm – kā Liene un Baiba ar bērniņu slingā basām kājām iet pa meža brikšņiem. Mežs tāds, ka vajadzētu gumijniekus vai timberlandus, vai vismaz krokšus vai kedas, bet viņas iet basām kājām. Un mežs viņām pāri nedara. Es pati gāju baltos kuplos svārkos un baltā kreklā – un mežs bija tik pieņemošs un mīļš, ka visur varēju iziet tieši tik balti. Mani puiši – vīrs un dēliņš visur izgāja ar ratiem. Arī tā bija neiespējamā misija, bet…mežs to atļāva. Tagad atceroties vienkārši brīnos.

Otrā diena atkal mūs sagaidīja ar miglā ietinušos sauli. Bija mūsu kopā būšanas diena. Ar darbošanos pāros un mazās grupiņās, ar pieredzes un teorijas stāstiem. Pēcpusdienā tikāmies ar iedvesmojošo Līgu Gaigalu un atkal jau uzzinājām kādu ļoti privātu un īstu stāstu. Un tikai tad jau ir pa īstam. Savukārt vakarā pie mums atbrauca muzikālās māsas Legzdiņas. Un par viņām tiešām var teikt – iedvesmas un enerģijas lādiņi. Un kas tai brīdī notika tīri enerģētiski, es nezinu, jo, kad paskatījos un nometnes dalībniecēm, lielākā daļa tik ļoti sirsnīgi raudāja, ka jau atkal bija tā sajūta kā Mielava dziesmā “viss notiek pa īstam”.

Bij mums dalībnieces, kas teica – “ak laimīgās tās, kas var izraudāties un atdot transformēšanai sastājušās emocijas. Es jau pusgadu (cita gadu) nevaru izraudāties”. Nu tad lūk – māsu Legzdiņu muzicēšanas laikā korķis bija vaļā un raudāšana izdevās pat tām, kas iepriekš to nevarēja.

Man pašai arī šī bija īpaša tikšanās un īpašas atmiņas. Viņas dziedāja vairākas dziesmas ar Guntas Micānes vārdiem, kura man ir bijusi kolēģe tālajos deviņdesmitajos un visu manu bērnību dzīvojām kaimiņos un ar viņas meitām kopā skolā gājām. Un vēl man tas viss atgādināja, kā sensenos laikos šādi uzstājās mans tētis un es laiku pa laikam braucu līdzi ko piepalīdzēt. (piemēram, kad viņš gāja pa salatēti, es biju sniegbaltīte un visi mazākie mūsu ģimenes bērni bija rūķi. Mums bija riktīgs ģimenes muzikālais priekšnesums bērnu ziemassvētku ballītēm). Ikdienā par to visu nedomāju, bet pēkšņi ir klikšķis un nāk tādi skaisto atmiņu viļņi un gribās tajos pabūt vēl un vēl.

Trešā dienā mūsu nometnē vispār bija ļoti īpašs notikums – mēs dalījāmies darbnīcās. Tā vēl nekad nebija bijis. Šī ir septītā nometne un tikai tagad pirmo reizi piedzīvojām kā ir sadalīties grupās un doties katram savā virzienā. Izrādījās, ka ir ļoti labi, mīļi, privāti, silti un tuvi. Katru no darbnīcām vadīja Pavasara studijas Jaunās lektores un tas bija īpašs brīdis gan viņām, gan man. Viņām – jo lielākai daļai tā bija pirmā patstāvīgā uzstāšanās, man tādēļ, ka tā sajūta ir kā mammai brīdī, kad palaid savējos uz skolu un nu vairs nevari neko ne mainīt, ne ietekmēt. Vienkārši paļaujies un sūti labas domas, ka viss būs ļoti, ļoti labi. Un tikai tad, kad viss jau gāja pilnā sparā, kad redzēju mirdzumu acīs gan dalībniecēm, gan lektorēm, sajutos pilna gandarījuma un laimes. Jā – beidzot!!! Pēc visiem šiem garajiem gadiem Jauno lektoru skola ir nesusi augļus un mums ir vesels kurss ar jauniem, spēcīgiem nodarbību vadītājiem, kuri paši izdomā kur un kā piedalīties, kādus projektus izveidot, ko novadīt. Starp citu – ideja par darbnīcām nometnē bija pašu lektoru ierosināta kādā no lektoru salidojumiem.

Vēl viens notikums, kas notika nometnē – tapa jauna ideja, jauns projekts – Limbažos būs mūsu jaunās lektores Lunas Vitas rotu izstāde. Izstāde būs apskatāma Limbažu atjaunotajā skaistajā bibliotēkā visu oktobri un tikšanās ar autori būs 29.oktobrī plkst.13.00. Mēs arī tur būsim.

Vārdu sakot gan Pavasara studija, gan tieši nometnes ir mūsu spēks un iespēja vienlaicīgi. Tā ir kā platforma, no kuras atsperties, tā ir vide, kurā smelties spēkus, tā ir mīlestības pilnā enerģētika, ar kuru sapildīties.

Nākamā nometne būs 10., 11. un 12. februārī un tēma būs “Pašapziņa un nauda” visplašākā šī vārda nozīmē. Bet par to tad kādā no nākamām sarunām.

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Es tik ilgi dzīvoju no mērķa uz mērķi, ka pilnīgi tagad būtu jāiemācās dzīvot kā tas ir, ka vienkārši baudi.

Bet nu – tā kā es vienmēr esmu gatava Tev iemācīt to, ko jau protu, tad pirmdien esam ieplānojuši vebināru “Kā sasniegt mērķus” un tas ir pilnīgi vienalga vai Tavs mērķis ir apprecēties, piedzemdēt bērnu, pabeigt augstskolu, palaist kādu ideju, atrast savu dzīves jēgu un misiju, vai uzcelt māju. Izrādās, ka princips ir pilnīgi viens un tas pats.

To varu pateikt tikai tagad, kad atskatoties izanalizēju, kā tad esmu tikusi pie tā, ko reiz esmu gribējusi.

Par šo esmu rakstījusi gan savās grāmatās (nu patiešām jau sākot no pirmās), gan mācījusi semināros, gan vebināros, bet pirmo reizi tagad būs tieši visa nodarbība veltītam tikai un vienīgi tam, kā noformulēt to, ko gribu, kā sajust savu spēku un resursus, kā noticēt, kā gūt pārliecību, ka man tas viss jau ir.

Lielākā uzvara ir tad, kad spēj pārliecināt pati sevi, ka Tev tas viss jau ir. Ja to vari, tad viss jau ir izdarīts. Tad atliek tikai pagaidīt, kad smalkā plāna enerģētika materializējas.  Atceries – materializēties un piepildīties var tikai tas, ko Tu pati ar savām domām un attieksmi radi. Viss lielais darbs mērķa sasniegšanai faktiski notiek nevis ar ārējām darbībām, bet gan mūsos iekšā. Kad to saprot, sajūt un iemācās – amats rokā.

Es to mācījos ļoti ilgi. Varētu teikt, kādus 30 gadus. Nu tiesa lielāko laiku gan tā bija vaimanāšana, uztraukšanās un bēdāšanās, ka viss nenotiek kā es gribu. Faktiski līdz kādiem 35 saviem gadiem es vispār nesapratu kā ir “uzbūvēta dzīve” un man lielām acīm atlika vien noskatīties kā viss notiek bez manas piedalīšanās. Tā lemšana par manu dzīvi bija kaut kā bez manis. No sakuma man liekās, ka to dara vecāki, pēc tam vīrs, pēc tam priekšnieki, pēc tam kaut kādi mistiski cilvēki, kas vienkārši bija tuvumā vai blakus, vēl pēc tam likās, ka kāds to kūrē no Debesīm, vēl pēc tam….. Nu vārdu sakot, man kaut kā “neviens nebija pateicis” ka es te ar esmu “pri djelax”. Es pildīju pasūtījumu pēc pasūtījuma, piedevām neviens nebija apmierināts ar to, kā es to daru, un es pati vēl jo mazāk. Un paldies Dievam, ka ir brīnišķīgā pagātnes piepildīšanas metode ar mīlestību, jo savādāk man liktos, ka man nav bijusi laimīga un mīļumpilna dzīve. Nu katrā ziņā  līdz pat kādiem 38 gadiem es nemaz nedzīvoju kā es pati gribu.

Un savukārt pirmos gadus, kad sapratu, ka es taču varu lemt, es varu gribēt, es varu kaut ko darīt lietas labā – tad man vēl kādi pāris gadi pagāja, kamēr aptvēru kā tas notiek. Nu un tad vēl daži, kamēr uzzināju un pārbaudīju kā tas strādā.

Nu vārdu sakot ceļš bija gana garš. Bet toties tagad viss ir tik saprotams un skaidrs. Vismaz tas kā sasniegt mērķus – tas ir izkristalizējies.

Tagad gan protams ir citi uzdevumi, ar kuriem nemaz tik viegli neiet, bet…par to ne šai reizē.

Vārdu sakot – ja gribi iemācīties kā sasniegt to, ko tiešām gribi, tiekamies pirmdien vebinārā “Kā sasniegt mērķus”.

Vebinārs sāksies 19.septembrī plkst. 20.00. Čatot varam jau no 19.00. Pieteikšanās kā jau vienmēr: ineses.vebinari@gmail.com vai pa telefonu 29431408 (Aija). Un ja netiec pirmdien, tad atceries, ka vēl trīs dienas pēc tiešraides vari iegādāties pieeju ierakstam.

Uz tikšanos jau drīz.

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Kad es vēl nezināju ar ko dzīvē nodarboties, man laikam pats grūtākais bija noformulēt – kas ir tas, ko gribu darīt, radīt un dot pasaulei. Biju pedagogs pēc izglītības, tomēr tas mans aicinājums bija kas nedaudz cits. Nu katrā ziņā es negribēju klases priekšā mācīt uzdevumus.

Starp citu – šis bija krietni ilgs laiks, kamēr ļoti labi zināju, ko visu negribu, bet noformulēt, ko gribu, nevarēju. Un tā nu es zināju, ka negribu strādāt administratīvo darbu, negribu strādāt skolā, negribu strādāt mārketinga jomā utt. Jautājums bija – ko tad es gribu.

Un atbilde bija kaut kas “neloģisks” priekš darba jomas – es labprāt gribētu sēdēt pie tējas tases un ar meitenēm un sievietēm sarunāties par mīlestību, par attiecībām, par laimi, par dievišķo kārtību. Es labprāt staigātu gar jūru un runātu par laimi un mīlestību. Es labprāt būtu visu laiku kā iemīlējusies. Es labprāt būtu starp laimīgiem un mīļumpilniem cilvēkiem. Es labprāt….. Un ar katru teikumu es jutu, ka atvirzos no tā, ko varētu nosaukt par darbu.

Tomēr – rezultātā man ir pašai sava studija, kurā nu jau 7 pilnus gadus daru tieši to, kas pirms tam likās pilnīgi neiespējams.

Vēl interesantāks stāsts ir manai jaunajai kolēģei Lunai Vitai. Kaut kas tajā visā ir līdzīgs. Tas bija pirms četriem gadiem, kad viņa saprata, ka gribētu atrast savu nodarbošanos un darīt to ar sirdi un dvēseli. Viena lieta ir gribēt, bet otra – pat nenojaust, kurā virzienā skatīties.

Viņas atbilde nāca caur deju. Viņa dejo vēderdejas un izrādījās, ka ir ļoti grūti kur nopirkt rotas, kas būtu atbilstošas tērpiem un deju stāstiem. Luna Vita sāka tās veidot pati. No sākuma priekš sevis, bet ar laiku radās doma, ka rotas varētu būt ne tikai dejotājām, bet arī ikdienai. Vēl pēc kāda laika viņai ienāca prātā tās pārdot.

Kad Luna mums pirmo reizi stāstīja par savas idejas pašiem pirmsākumiem, viņa parādīja mazu siksniņu (ko līdzīgu pulksteņsiksniņai), kuru toreiz bija aplīmējusi ar akmentiņiem un spalviņām un gribējusi pārdot. Šobrīd viņa saka – “kāda laime, ka man neviens to nenopirka”, jo tagad viņai ir divi zīmoli, kas pazīstami pasaulē. Viņa taisa rotu komplektus cilvēkiem un interesantākais, ka arī dzīvniekiem. Piemēram, tikko kā nometnē viņa mums rādīja Amerikā izdotu žurnālu, kurā uz vāka bija nofotografēts zirgs ar Lunas Vitas darinātām rotām. Lieki teikt, ka tagad pasūtījums seko pasūtījumam. Bet bija laiki, kad vajadzēja gaidīt pusgadu līdz tika pārdota pirmā rota. Pa vidu ir šie trīs ar pusi gadu.

Par to kā atrast to savu ideju, par to kā nenobīties, par to kā ticēt sev, par to kā uzdrīkstēties, par to kā turpināt iet pretim savam mērķim arī tad, kad panākumi jāgaida. Par to mēs nolēmām izveidot semināru un novadīt to kopā.

Manā gadījumā es nonācu līdz (uz šo brīdi) 8 uzrakstītām un izdotām grāmatām un izdevumiem, līdz pati savai studijai, līdz tam, ka diendienā daru to, ko tiešām gribu, un tas viss notiek jau 7gadus.  Luna Vita rada rotas, ir starptautiski pazīstama un šobrīd veido savu pirmo personālizstādi.

Un nu kopā nolēmām izveidot nodarbību, kurā šīs savas atziņas nodot tālāk.

Ja Tevi interesē mūsu stāsti, mūsu pieredze, atziņas un arī teorija kā izvirzīt savu ideju, kā pasniegt to un īstenot, tad tieši par to būs mūsu seminārs jau nākam trešdien 21.septembrī plkst. 18.00-20.30 Pērnavas ielā 19-315.

Pieteikšanās uz epastu: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714 (Santa)

 

Ar mīļiem sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Pēdējā laikā esmu pārņemta ar iedvesmas tēmu, iedvesmas stāstiem un iedvesmošanos kā tādu. Un reāli dzirdu tik daudz vērtīga, kā nekad agrāk nebiju dzirdējusi (vai nebiju klausījusies. Vai nebiju pievērsusi uzmanību). Un nu jau varu godīgi teikt, ka katra cilvēka dzīve ir romāna vai Holivudas filmas vērta.

Un tieši tādēļ šogad nometnē mēs ieplānojām “Iedvesmas stāstu vakaru” pie ugunskura. Jau tagad iedomājos to kaifīgo sajūtu, ka pledos ietinušās ar kūpošām tējas krūzēm rokās sēdēsim un klausīsimies un stāstīsim un  baudīsim.

Ja man pašai būtu jāstāsta, kas manā dzīvē ir iedvesmas vērts, man jāsaka, ka gandrīz viss : )))

Ka četrdesmit gados satiku savu vīru. Ka mums tika dota šī īpašā īstā mīlestība, pēc kuras biju tiekusies visu dzīvi.
Ka, nebūdama rakstniece, esmu uzrakstījusi un izdevusi 5 grāmatas un visticamāk rakstīšu vēl.

Ka neviļus esmu izdomājusi un radījusi laimes terapijas kustību, kurai atsaukušās tūkstošiem latviešu sievietes.

Ka ļoti gribēju dzīvot pie jūras un nu man ir pat divas privātas mājas jūras krastā – gan Jūrmalā, gan ārpus tās.

Ka ļoti, ļoti, ļoti gribēju bērnus un Dievs man 46 gados pēkšņi šos vārtu atvēra.

Ka dzīvoju savu sapņu dzīvi ar visiem priekiem, bēdām, vieglumiem un grūtumiem….un esmu laimīga, …patiešām laimīga par visu, kas notiek.

Ja būtu tikai viegli, tas nebūtu pa īstam. Bet ja iemācās grūtumu par vieglumu uztaisīt – tā ir milzu vērtība.

Tāpēc esmu laimīga, ka mums būs šāda nometne, kurā mēs nāksim kopā katra ar savu stāstu.

Piemēram, kad runā Jolanta, par to kā viņa ir dzīvojusi skaitot katru kapeiku, bet pēc tam dzīvojusi villas tipa mājā un braukusi pilnīgi jaunā mersedesā – nu tas ir iedvesmas vērts. Vai kā viņa mīļo savu ķermeni un lepojas ar mirdzošu ādu, vai piemin savas 100kleitas un prasmi pucēties. Un tieši tas, cik garšīgi viņa par to runā, tas ir iedvesmas vērts. Un nu jau arī es esmu vairākus tērpiņus viņas iespaidā iegādājusies.

Šai ziņā esmu ļoti viegli ietekmējama. Atceros, ka vienā no manām darba vietām pie mums sāka strādāt meitene, kura ļoti ikdienā pucējās. Un ….pēkšņi pilnīgi nemanāmi viss kolektīvs mainījāmies un izskatījāmies krāšņi, sievišķīgi un skaisti.

Vienam vajag tik sākt un tā enerģija kaut kā iegriežas.

Šobrīd mums ar kaimiņiem (tieši kaimiņienēm) ir tā, ka iedvesmojamies viena no otras ar dārza labiekārtošanām. Un pašas smejamies, ka ja vēl šitā turpināsim viena otru iedvesmot, tad būs jāsāk rosīties ārpus sētas.

Vēl ir tā, ja galīgi nav spēka, tad no sākuma ir vērts vienkārši kaut būt tādu cilvēku tuvumā, kuri kaut ko no sirds ar baudu dara. Vai arī ir pārņemti ar iedvesmu ko radīt un ko piedzīvot. Lūk – šī enerģija ir “lipīga”. Iedvesma vispār ir lipīga.

Man ir sajūta, ka man tuvojas grāmata par šo tēmu un ar šādu formātu.  

Tā kā – ja Tev ir savs iedvesmas stāsts, kā esi mainījusi savu dzīvi ar laimes terapiju, kādu manu grāmatu, vai pilnīgi cita kāda iemesla dēļ, es ļoti labprāt saņemtu šādas vēstules. Vai arī, ja brauc uz mūsu nometni, tad pārdomā šo savu stāstu priekš pirmā vakara pie ugunskura.

Lai Tev brīnišķīgs septembris!

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk