Raksti - Inese Prisjolkova

Pirms vairākiem gadiem – 2011tajā Tev stāstīju par to kā varam aprēķināt savu deviņu gadu ciklu. Šeit vari to atcerēties vēlreiz http://pavasarastudija.1w.lv/5104-gada-skaitlis-un-raksturojums/

 

Un tas mani ir pamudinājis pārdomāt manus šos deviņus gadus. Šis ir mans devītais. Tātad cikla noslēgums. Tātad atskatīšanās. Tātad pateikšanās.

Man šie ir fantastiski gadi. Laimīgākie mūžā. Nu varbūt tikai bērnības pirmie deviņi var mēģināt konkurēt ar šiem : ))

Mans pirmais šī 9 gadu cikla gads  - es biju viena un sapņoju kā satikšu savu Īsto un Vienīgo. Es jau dzīvoju saskaņā ar Laimes terapiju. Es jau zināju KĀ sapņot un  KĀ vizualizēt. Es jau zināju kā piepildās vēlēšanās un kā mēs radām savu dzīvi. Bet…. Es vēl arvien biju viena.

Un tad pienāca jūlijs un mēs satikāmies.

Nu mūsu sapņošana sākas kopīga. Par ģimeni. Par kopēju laimi. Par bērniņiem un kopējiem plāniem.

Otrajā gadā mēs apprecējāmies un kopā radījām Pavasara studiju. Būtu gribējuši sagaidīt arī bērnu dzimšanu, bet…vēl bija jāpagaida.

Trešajā gadā es uzrakstīju savu pirmo grāmatu. Šajā deviņu gadu ciklā es kopumā esmu izdevusi 8 grāmatas. Hmmm….ļoti bagātīgi.

Ceturtā gadā, kurš skaitās darba gads piedzīvoju TIK milzīgu angažētību, ka vadīju seminārus katru dienu un brīžiem pat vairākus dienā. Man tas patika. Es uz to biju gājusi un izdzīvoju to ar prieku.

Piektā gadā rodas doma par mājas celšanu un iegādājamies zemi. Bija skaidrs, ka gribam dzīvot pie jūras. Noskatām vietu Lapmežciema un Ragaciema robežposmā. Mūsu “Ūbelītes” ir dzimušas mūsu prātos, domās un sirdī. Šai gadā Pavasara studija iegūst sev jaunas mājas Kuģu ielā. Novadām pirmo nometni, kurā ir tik daudz cilvēku, ka gandrīz vai nespējam “izguldīt”.

Sestā gadā būs vēl divas nometnes, rodas doma par vēl citām programmām paralēli Laimes terapijai. Rodas Sievišķības skola, Gaismas skola, Pašapziņas skola un Pavasara studijā sāk strādāt vairāk lektoru.

Septītā gadā viss turpinās ar tikpat lielu spēku. Atkal nometnes, atkal semināri un divu grāmatu atvēršanas svētki, no kuriem vienai (Audzēt Mīlestību) svētkus svinam divreiz Gaismas pils tornī. Ir sajūta, ka viss ir kā milzīgs virpulis. Ieliekam pamatus “Ūbelītēm” un mūsu bērniņiem. Pirmo reizi esmu stāvoklī. Tas ir milzīgs prieks un tai pat laikā liela trauksme.

Astotā gadā piedzīvoju gan lielus priekus gan bēdas vienlaicīgi, jo mani pirmie bērniņi dēļ priekšlaikus dzemdībām aiziet. Uzrakstu “Mammīt, kāpēc tā?”, kas varbūt reiz taps par grāmatiņu. Jau pēc trim mēnešiem atkal esmu stāvoklī un kopā ar savu dēliņu puncī rakstu čakru grāmatu “Septiņas saules”.

Šis ir ražas gads. Pēc daudziem gadiem sapņošanas, vizualizēšanas uzzinām prieka vēsti, ka mums būs iespēja privatizēt savu māju. Bērni, māja, studija, grāmatas – ir tiešām sajūta, ka Debesis mūs apbalvo.

Un nu ir sācies devītais gads. Ir piedzimis dēliņš un viss manā vērtību sistēmā sakārtojies savādāk. Ir iestājies mierīgs laiks mums pašiem ar sevi. Zīdainītis, ratiņi, pastaigas, barošanas…laime. Par šo esmu sapņojusi visu mūžu. Jūtos izmainījusi savu un dzimtas karmu.

Un vēl ir pienācis laiks mainīt Pavasara studijas mājas. Mēs atvadāmies no Kuģu ielas telpām, lai dotos uz Pērnavas ielu. Un kā zīme no Debesīm ir šodien atsūtītā telpu nomas līguma sākums – izrādās mēs līgumu slēdzam ar sia Ūbeļu īpašumi.

Skatos un nespēju noticēt savām acīm.

Kad lūdzu Debesīm, lai atsūta zīmi vai pirkt vai nepirkt mūsu mājas zemi, uzzināju, ka šīs vietas nosaukums ir “Ūbelītes”. Toreiz paskatījos, ko nozīmē  ūbele un pirmā info, kas atvērās bija “ģimenes, laimes un mīlestības simbols”. Tagad jau atkal esam saistībā ar ūbelēm. Tātad- viss būs labi.

Un varbūt tieši tādēļ, ka man Laimes terapija devusi tik daudz, un varbūt tieši tādēļ, ka jau gandrīz gadu nav bijuši Laimes terapijas semināri, jaunajās telpās atjaunosim tradīciju – vienu reizi mēnesī organizēt Laimes terapijas nodarbību ciklu. Sāksim ar to kā iemācīties radīt un  veidot tādu dzīvi, kādu paši vēlamies piedzīvot. Pirmais seminārs “Es esmu savas dzīves autors” būs 9.maijā plkst. 18.00 – 20.30 Pērnavas ielā 19-315.

Ar mīļumu, Inese

 

 

Lasīt vairāk

Kad dzīvoju viena un vēl tikai biju ceļā uz savu īsto un vienīgo, tad mēs ar vēl tādām pašām brīvām draudzenēm piektdienas pavadījām izklaidēs, klubos vai kādos pasākumos. Nu nebija gandrīz neviena piektdienas vakara, kuru dzīvotu mājās un “nedotos dzīvē”.

Pēc tam bija laiks, kad apprecējos un mēs piektdienas vakarus pavadījām tā īpaši ģimenes lokā.

Vēl ir bijis diezgan ilgs laiks, kad piektdienas (tāpat kā citās dienās) vadīju seminārus un arī no tā guvu milzīgu prieku un apmierinājumu, jo entuziasms bija TIK milzīgs, ka likās – tā ir īpaša privilēģija un laime palīdzēt cilvēkiem kļūt un būt laimīgiem.

Vēl gāja laiks un radās viens cits jauns formāts  - kad nemaz nedodoties ārā no mājas, vadīju vebinārus un tikos ar līdzīgi domājošām sievietēm un meitenēm, lai runātu par konkrēti izstrādātām laimes terapijas tēmām.

Un tad – nezinu kā tas notika un kurā mirklī tas radās, ka šie vebināri izveidojās jeb izauga par īpašiem vakariem, kad vēl stundu pirms nodarbības sanākam vebināru telpā, lai onlinā sarunātos, čatotu un vienkārši “patusētu”. Pēc tam, protams ir nodarbība un interesanti ir arī tas, ka tieši piektdienas vakari ir dalībnieču tēmu ierosināti.

Starp citu arī šīs tēmas rodas kaut kā no šīm čata sarunām.

Atceros, ka reiz runājām par to, cik tomēr ārdošs ir stress un cik nemanāmi tas pielavās. Nu liekas, ka taču tik brīnišķīgi tieku ar visu galā, bet te pēkšņi sāku nervozēt, ka kavēju, ka citi tūļājas, ka kāds kaut ko neprot, vai pašai nesanāk. Un ilgi vairs nav jāgaida, kad balss tonis jau ir izmainījies, dusmas ir starta pozīcijās un laime, miers un harmonija kaut kur pagaisuši.

Vai citā reizē aizrunājāmies, cik tomēr esam atkarīgas no citu viedokļa. Ka pietiek kādiem tuviem un mīļiem cilvēkiem ne tā novērtēt esošo dzīves situāciju, ka sākam šaubīties vai viss ir ok. Vai arī citiem, kam veicas labāk, pēkšņi ir kāds kritisks viedoklis, un nu no tā ir dūša papēžos.

Vēl cita mūsu dalībnieču ierosinātā tēma bija par centru sevī un  to kā uzaudzēt savu spēku un pašapziņu.

Nu un šodien esam izvēlējušās runāt par to kur un kā vairot dzīvesprieku, lai tas nepazūd dzīves skrējienā un vāveres ritenī.

Man pašai ir tā, ka nu jau šos piektdienas vakarus gaidu. Zinu, ka būs ļoti vērtīgi. Ka dalībnieces jau tik ilgi ir kopā un mēs esam jau tik daudz tēmu pārrunājušas, ka var teikt – esam uz viena viļņa.

Tagad, kad dzīvoju mājās ar mazo un reti kad eju kur “patusēt”, šie (pilnīgi nopietni) ir mani piektdienas vakara meiteņu sarunu pasākumi. Pēc tam divām ar pusi stundām jūtos riktīgi uzlādēta un laimes enerģijas piepildīta. Jauki, ka meitenes saka to pašu un pašas par sevi smejamies, ka faktiski nav pat nekādas nozīmes tēmai, mēs jau zinām, ka katrā reizē būs īpaši un labi.

Un nav jau tā, ka katrreiz nav arī jaunu dalībnieču. Ir. Un tas ir vēl jo brīnišķīgāk, jo mūsu pulciņš aug. Pagājušo reiz bijām pat 40 vai kopā ar tiem, kas skatās tikai ierakstu, 50. Un tas tiešām riktīgi uzlādē.

Ja vēlies mums pievienoties –droši. Esi laipni aicināta. Katra reize tiešām ir īpaša, bet pilnīgi visas ir iedvesmojošas un enerģiju vairojošas.

Vairāk par vebināriem vari palasīt: http://pavasarastudija.lv/2016/01/14/vebinaru-kalendars/

Ar sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Kad biju maza meitiņa, tad ļoti ilgi spēlējos ar lellēm. Man bija bērnu (lellīšu) ratiņi un es varēju būt maza mammīte. Atceros, kad laukos citi bērni spēlēja “kariņu”, es tikmēr ar saviem ratiņiem. Un pat ja viņiem trūka dalībnieku un mani paaicināja kādā no kara frontēm, tad es nemācēju ne šaut ne kauties, mani pašu pirmo “paņēma gūstā” vai “nogalināja”, un es ātri izstājos no spēles, lai atkal būtu ar saviem ratiņiem un lellītēm.

Ar kaimiņu bērniem mana skaistākā spēle bija – spēlēsim “ģimenēs”. Dažreiz es biju bērns. Dažreiz mamma. Lai vai kā – ģimenes attiecības un sievišķība jau tad manā dzīvē spēlēja lielu vai varbūt galveno lomu.

 

Lasīt vairāk

Es ilgi skatos pilnīgi tukšā lapā un nesaprotu, ar ko sākt. Ir tukšums. Kluss, mierīgs tukšums. Varētu teikt, ka vienkārši nekā vairs nav, bet no otras puses – galvā visu laiku skan maza bērna balstiņa: “Mammīt, kāpēc tā ar mums notika?”.

Jau trešo dienu es visu laiku dzirdu dialogus, ar kuriem nesaprotu, ko lai dara.

No sākuma man likās, ka pāries. Ka tas ir tikai dēļ manām iedomām, dēļ emocijām, dēļ personīgām sāpēm, dēļ tā, ka netieku galā. Bet tā saruna manā galvā kļuva arvien uzstājīgāka un skaļāka, līdz es beidzot sāku domāt, ka varbūt tas pat nav domāts man. Varbūt, ka man tas ir jāpadod tālāk. Varbūt man tas ir jāuzraksta..

Bet tie cilvēki, kas lasa manus rakstus, viņi ir pieraduši, ka tie ir tik gaiši, tik skaisti, tik laimīgi.

 

“Mammīt, bet vai tad mūsu stāsts nav laimīgs?”

“Dēliņ, ir laimīgs, ir. Tikai cilvēki dažreiz grib to laimi daudz garāku, daudz ilgāku, daudz taustāmāku.”

“Mammīt, bet tad, kad Tu turēji manu rociņu – vai tad tas nebija taustāmi? Vai tad, kad dziedāji man dziesmiņu – tas nebija taustāmi? Un vai tad, kad jūs ar tēti sēdējāt pie manas gultiņas – tas nebija taustāmi?”

“Dēliņ, bija. Tikai es to gribētu vēl arvien.”

“Tad kāpēc mums ar brālīti bija jāiet prom? Vai tu mūs negribēji?”

“Es jūs ļoti gribēju un bezgalīgi mīlu, bet dažreiz mammītes savus bērnus zaudē. Ir kādi notikumi dzīvē, kas mammas un bērnus izšķir. Mūsu gadījumā tā bija neganta infekcija, kas pielavījās, kamēr neviens par to pat neiedomājās”.

“Mammīt, bet ja tu būtu zinājusi, ka viss šitā notiks, vai tu būtu mūs gribējusi?”

“Protams, dēliņ. Es ne pret ko pasaulē nemainītu šo mūsu tikšanos. Jūs ar brālīti izmainījāt manu un tēta dzīvi. Es vairs nekad nebūšu tāda, kā līdz šim. Jūs mani padarījāt par mammu. Mēs bijām kopā tik tuvu. Lielāko jūsu dzīves daļu – manā puncītī. Es vēl tagad varu iztēloties, kā jūs kustaties. Un zinu, ka jūs esat tik atšķirīgi. Tu vienmēr kūleņoji, bet brālītis lielāko tiesu čučēja.

Un arī tagad jūs esat kopā ar mums.

Jūs visu mūžu būsiet kopā ar mums, tikai mēs vairs nevarēsim viens otram pieskarties.”

“Mammīt, kāpēc tā?”

“Tādēļ, ka jūsu dzīve bija ļoti, ļoti īsiņa”

“Vai tas ir slikti?”

“Nē, mīļumiņ. Dzīve vienmēr ir vērtība un ne jau dzīves ilgums nosaka tās kvalitāti. Var gadīties, ka kāds cilvēks nodzīvo blakus garu mūžu, bet mēs to nenovērtējam, savukārt kādu satiekam uz mazu mirklīti un šī tikšanās pārvērš visu mūžu. Jūs ar brāli pārvērtāt manu un tēta dzīvi”

“Vai tētis mūs mīl?”

“Jā, mīļumiņ, tētis jūs bezgalīgi mīl”.

“Mammīt, bet es redzēju, ka jūs ar tēti raudat”.

“Jā, mīļo puisīt. Cilvēki raud, kad viņiem sāp sirsniņa”.

“Vai jūs bijāt nelaimīgi?”

“Nē, mēs bijām ļoti, ļoti laimīgi, ka jūs satikām. Tikai mums bija grūti jūs palaist.”

“Kāpēc?”

“Tādēļ, kad jūs vēl tikai gaidījām, mēs bijām izsapņojuši daudz vairāk un tālāk, bet tagad tas viss ir beidzies un jūs esat prom”.

“Bet kā tad mēs tagad varam sarunāties?”

“To es nezinu. Man tas vienkārši skan galvā”

“Vai tagad tā būs vienmēr?”

“Mīļumiņ, tik ilgi, cik vien gribēsim.”

“Labi, mīļo cālīt, tagad es atkal paskatīšos tavas bildītes un mazo video – tas man palīdz Tevi uzturēt pie sevis tik dzīvu”

“Mammīt, es jūs ar tēti tik ļoti mīlu! Un brālītis jūs abus tik ļoti mīl!”

“Paldies, mīļumiņ! Mēs jūs abus ļoti, ļoti mīlam”

“Es vēl negribu beigt ar tevi runāt.”

“Tad runāsim vēl, mīļumiņ.”

“Mammīt, bet kāpēc mums viss nesanāca tā, kā tavos sapņos par mūsu dzīvi?”

“To es nezinu. Varbūt, ka es nebiju tam gatava. Varbūt, ka pa daudz gribēju. Varbūt nepratu jūs pasaudzēt no ārējās pasaules iedarbības. Varbūt, ka tā vienkārši bija paredzēts”.

“Mammīt, bet tu taču vienmēr visu proti izstāstīt”

“Jā, mīļumiņ. Mēs tieši par to ar tēti runājām, ka cilvēku dzīvē ir tāds fenomens – tiklīdz tev ir sajūta, ka nu jau tiešām visu zini kā kas rodas un kāpēc kas notiek, tad dzīve tevi pēkšņi ieliek nākošā pakāpē, kurā tu neproti neko. Kurā biežākā atbilde uz jebkuru jautājumu ir: “es nezinu”.”

“Vai mūsu piedzimšana ir tas, ko tu, mammīt, nesaproti?”

“Jā, mīļumiņ. Viss, kas saistīts ar jums man ir pilnīgi nesaprotams”

“Kāpēc tā?”

“Tādēļ, ka šī ir mana karmiskā tēma un es visu dzīvi esmu veltījusi tam, lai to saprastu un sajustu”

“Ko nozīmē – karmiskā tēma?”

“Nu, katram cilvēkam ir kāda dzīves joma, kuru viņam ne tik viegli izdodas sakārtot. Man tā bija bērnu piedzimšana un tikai, pateicoties jums ar brāli, nu es zinu kā tas ir, ka dzimst bērni, ko nozīmē gaidības un ko nozīmē dzemdības, kādas sajūtas ir, ka rodas pieniņš, un kā smaržo maziņš bērniņš”

“Mammīt, kādēļ tu smaidi?”

“Tādēļ, ka esmu laimīga to visu piedzīvot”

“Mammīt, piedod mums, ka nepalikām ilgāk”

“Mīļumiņ, Tev nav par ko atvainoties. Tu man esi iemācījis beznoteikumu mīlestību. Es nekad nebiju zinājusi, ka kādu var mīlēt tikai tādēļ, ka viņš ir. Ka man neko nevajag, lai tu, bērniņ, darītu. Man pret tevi nebija nekādu noteikumu. Es tevi mīlēju un mīlu bez noteikumiem”.

“Jā, mammīt, es redzēju kā tu saki par brālīti “cik viņš ir skaists” kaut tai mirklī viņš vairs nebija dzīvs”

“Brālītis bija mans pirmdzimtais bērniņš un viņš patiešām bija ļoti skaists. Un tu biji ļoti skaists. Es vēl tagad ik pa laikam sabučoju tavu fotogrāfiju. Tev bija tik skaists deguntiņš, un tik skaistas rokas ar gariem pirkstiem un tēta kājas. Mēs tieši spriedām, ka tu noteikti būtu sportists”

“Jā, es atceros, ka jūs ar tēti runājāt, ka mēs būsim hokejisti un spēlēsim vienā komandā”

“Mīlulīt, jā. Es arī atceros. Lai gan tu jau zini, ka mēs būtu atbalstījuši jūs ar brāli jebkurā izvēlē un tas būtu vienalga vai jūs spēlētu hokeju, vijoli, dambreti, vai “sunīšus”. Mēs vienkārši gribējām jums palīdzēt izaugt laimīgiem”.

“Mammīt, bet mēs bijām ļoti laimīgi, jo piedzīvojām jūsu mīlestību”.

“Jā, bērniņ, un paldies jums -jo jūs mums devāt vēl lielāku un spilgtāku mīlestību, nekā apzinājāmies pirms tam”

“Mammīt, mums ir tik labs tētis”

“Jā, cālīt, tā ir mana lielākā laime mūžā, ka esmu kopā ar jūs tēti un varu piedzīvot tik milzīgu mīlestību. Un man jau liekas, ka jūsu atnākšana bija iespējama tikai dēļ šīs milzu mīlestības. Ja mīlestība būtu kaut nieciņu mazāka, es nekad nevarētu ar mīļumu no jums abiem atvadīties un jūs palaist”

“Un kas tad notiktu?”

“Nu, es nezinu. Varbūt es sajuktu prātā, vai iekristu milzu depresijā. Bet tagad tas ir tētis, kas man visu laiku atgādina, cik es ļoti, ļoti, ļoti gribēju jūs satikt un ka mums Debesis to deva. Tētis mani māca priecāties par to, kas ir, nevis raudāt par to, kas nav”.

“Bet, mammīt, es redzu, ka tu šad tad raudi. Un tad tētis tevi glauda un mierina”.

“Jā, mīļumiņ, mammītes ir daudz trauslākas un jūtīgākas kā tēti. Tēti ir daudz vīrišķīgāki un savas sāpes izstrādā savādāk”.

“Un kā tētis tiek galā?”

“Rūpējoties par mums. Viņš visu organizē un kārto, viņš vada mūsu ģimenes dzīvi un veido man aizvēju, lai nekas mani nesatricina līdz brīdim, kad es atkopšos pēc dzemdībām, slimības un zaudējuma”

“Mammīt, bet vai tu esi laimīga?”

“Jā, mīļumiņ. Es esmu ārkārtīgi laimīga, ka varu tam visam iziet cauri tik viedi.”

“Mammīt, tu esi tik ļoti laba”

“Jā, mīļo puisīt, mammītes tādas ir”

“Mammīt, bet vai es pēc kāda laiciņa atkal pie tevis varēšu nākt?”

“Kā tu to domā – nākt?”

“Mammīt, vai es varēšu tev piedzimt no jauna?”

“Mīļo sirsniņ, to es nezinu. Mums šeit uz Zemes nav tādu zināšanu. Vieglāk to saprast ir no Debesīm”.

“Vai es tagad esmu Debesīs”.

“Jā, mīļumiņ, es domāju, ka Tu droši vien esi Debesīs”

“Bet kāpēc mēs uz Debesīm negājām visi kopā?”

“Ak, mīļumiņ, tā gandrīz vai sanāca. Es biju tikai pussolīti, lai aizietu reizē ar brālīti tad, kad jūs tikko kā bijāt piedzimuši. Bet bija ļoti labi dakterīši, kas mani izglāba”

“Bet kāpēc mani neizglāba? Un brālīti?”

“Tādēļ, ka jūsu ķermenīši bija pārāk mazi un vēl pārāk nepiemēroti dzīvei uz Zemes”

“Vai Tu mums sarūpēsi citus?”

“Ak, mīļumiņ, es centīšos. Bet tas nav tik ļoti no manis vien atkarīgs. Es ļoti daudz vēl par šo tēmu nezinu. Es nepratu arī šoreiz daudz ko paredzēt un daudz ko iedomāties”

“Tad, mammīt, tu būtu darījusi ko savādāk?”

“Ja vien es varētu atgriezties kādus pāris mēnešus atpakaļ, es noteikti būtu daudz vairāk enerģijas ieguldījusi savas imunitātes stiprināšanai un prasījusi, lai man laiku pa laikam pārbauda vai nav šīs infekcijas. Mīļumiņ, es nezināju, ka tas ir tik izplatīti. Es patiešām dzīvoju ar idillisku apziņu – ka ja reiz jūs jau esat pie manis, tad mēs mierīgi izstaigāsim gaidīšanas laiku un es jūs sagaidīšu kaut kad maijā vai jūnijā. Jūs atnācāt februārī. Tas bija daudz pa ātru”

“Mammīt, bet mēs steidzāmies pie tevis”

“Jā, mīļumiņ, es zinu”

“Piedod, mammīt!”

“Piedodiet jūs man, mīlulīši”.

 

“Mammīt, tu izskaties nogurusi – vai gribi beigt?”

“Mīļumiņ, tu jau zini, ka es labprāt ar tevi runātu cauru nakti un pēc tam rītdienu, un tad atkal nakti un atkal dienu, bet varbūt, ka kādu brīdi es vienkārši nepierakstīšu. Un ja būs kas ļoti svarīgs, tad to Tu man teiksi uzstājīgāk un es atkal ķeršos pie rakstīšanas”

“Mammīt, kas tas ir, ko mēs rakstām?”

“ Es vēl nezinu. Es tikai zinu, ka nevaru nerakstīt”

“Mammīt, es atceros, ka tur reiz teici – ka nevari mūs negaidīt. Ka visu savu dzīvi tu esi visu darījusi, lai tik mēs varam atnākt”

“Jā, sirsniņ. Precīzi. Man nav ne jausmas, kāpēc man tik ļoti bija pēc jums jātiecas, bet savādāk es nevarēju. Bija cilvēki, kas teica, ka eju ar galvu cauri sienai, bet man tas neinteresēja – es vienkārši ilgojos pēc jums un zināju, ka man jums jāsagādā iespēja atnākt”

“Vai atceries, kā mēs pirms četriem gadiem tikāmies Tavā meditācijā?”

“Protams, mīļumiņ. Tas mani vēl arvien stiprina. Un ja es vien mācētu tur atkal nokļūt, es pie jums vien dzīvotos.”

“Mammīt, bet varbūt, ka tieši labi, ka neproti?”

“Droši vien, dēliņ”

“Mammīt, es tevi ļoti mīlu”

“Jā, dēliņ, mēs tagad iepazīstam un piedzīvojam Mīlestību bez robežām. Paldies, ka to man iemācīji”

“Paldies tev, mammīt!”

 

 

Lasīt vairāk

Es tiešām ilgi domāju, kurš būs mans nākošais virziens, kuru gribēšu pa nopietnam papētīt un izveidot kādu semināru un nodarbību formāta veidā. Man likās, ka tas varbūt būs par sievišķību, vienu mirkli likās, ka tas varbūt būs par mūsu attieksmi pret naudu un materiālām lietām, vienu brīdi šķita, ka tas būs saistīts ar kādu sevis izzināšanas un apzināšanās metodi vai jomu. Bet nu jau kādu laiku ir skaidrs, ka mani pārņem un interesē jautājumi, pamatojumi un tēmas, kas saistītas ar partnerattiecībām. Un īstenībā saprotu, ka atgriežos pie paša Pavasara studijas sākuma, kad mana iecere bija izveidot semināru ciklu meitenēm un sievietēm par to kā satikt īsto un vienīgo. Toreiz tas izauga par laimes terapiju un es esmu laimīga par to.

Lasīt vairāk

Es patiešām ilgi domāju kāds būs šīs nometnes nosaukums. Mums ir bijusi Sievišķības nometne un Sajūtu nometne un nu domāju – ko tagad. Un tad sapratu, ka būs Vasaras nometne. Jo ne jau pats vārds, kuru lietojam, ir tas noteicošais, bet gan tā pavadošā doma, ko šai konkrētā vārdā ieliekam.

Galu galā Pavasara studija jau ar nav tiešā tekstā saistīta ar gadalaiku un kalendārajiem mēnešiem.

Lasīt vairāk

Jau pagājis pus mēnesis un nu jau tiešām jaunais gads ir ļāvis sajust to enerģiju un tās vibrācijas, ko 2014.gads nesīs.

Man pašai bija tā, ka burtiski tai mirklī, kad notika gadu mija, jutu, ka enerģijas nomainās un pēkšņi ir „padots gaiss”. Ka pēkšņi varu elpot. Ka ir noņemts vāks vai ka ir pazudusi tumsa. Fiziski nekas taču neizmainījās. Bija Jaungada nakts vidus. Ārā tumšs un iekšā svētku sajūta, bet jau tad šķita, ka kaut kas ir pilnībā nomainījies. Jā – šim gadam ir cita vibrācija un noteikti, ka daudzi to sajūt. Es tai skaitā.

Lasīt vairāk