Raksti - Inese Prisjolkova

Pēdējā laikā es pārbaudu vienu pilnīgi jaunu pieeju sava spēka patēriņam un atjaunošanai.

Atceros, ka vecos laikos, kad vēl ar kāri lasīju dažādas grāmatas “kā kļūt miljonāram”, vai “kā kļūt bagātam”, tad tur visur bija uzsvērta doma – gribi būt bagāts, esi bagāts. Sāc izturēties kā bagāts cilvēks un tev dzīve mainīsies. Vienkārši vienā dienā pieņem, ka tev visa kā ir gana un finanšu plūsma nāk tavā virzienā. Sāc dzīvot no pilnības vai pārpilnības pozīcijām.

Teorija kādu laiku bija tikai teorētiska, līdz brīdim, kad notika kaut kāds klikšķis un es to sajutu un sapratu ar katru savu poru. No tā mirkli ar naudas plūsmu viss ir kārtībā. Nu nevar teikt, ka veidoju kādus uzkrājumus, bet par trūkumu nav jādomā.

Toties ar savu spēku viss ir (bija) pilnīgi savādāk. Es savu spēku vienmēr taupīju. Nu, piemēram, ja man vakarā ir seminārs vai vebinārs, tad tai dienā neko pārāk lielu citu plānot nevaru un ideālā gadījumā būtu labi, ja es vēl pa dienu kādas pāris stundas pagulētu. Šādi darīju visu Pavasara studijas pastāvēšanas laiku un , protams, uzskatīju, ka savādāk jau nemaz nevaru.

Un tagad  - kādu mēnesi atpakaļ pēkšņi viss nomainījās. Notika tas KLIKŠĶIS jeb atklāsme. Un es aptvēru, ka visi Visuma likumi darbojas vienādi. Ka nevar taču būt, ka naudai un materiālām vērtībām kaut kas viens, bet ar savu spēku kas cits.

Es sapratu, ka šādi taupot spēku, es izturos no trūkuma pozīcijām. Es skaidri un gaiši visai pasaulei (Visumam, Debesīm) vēstu, ka man trūkst un ir jātaupa. Ka man ir jāpaguļ. Ka jāpadomā vai drīkstu iet garo gabalu gar jūru, jo rezultātā taču piekusīšu un vakarā ir vebinārs vai seminārs un man nepietiks spēka un nebūs dukas.

Mēnesi atpakaļ es pēkšņi visu izmainīju un sāku dzīvot no pārpilnības pozīcijām. Es vienkārši savā galvā kaut ko nomainīju un katrā reizē, kad naktī jāceļas pie bērna, ceļos ar prieku un neuztraucos, ka nākošā dienā nebūs spēku. Un nākošā dienā, kamēr bērniņš čuč, es nomazgāju logus un sastādu laukā puķes, pēcpusdienā noejam supertālo gabalu gar jūru, un atgriežoties mājās vakarā novadu vebināru. Citā dienā, no rīta rakstu rakstus un atbildu uz jautājumiem, pēc tam ar ratiņiem pārgājiens gar jūru, pēc tam vakarā uz Rīgu –konsultācija un seminārs. Es vairs netaupu. Es vienkārši zinu, ka man spēka pietiks. Un mistiskākais tas, ka tiešām pietiek.

Ja kāds man agrāk būtu teicis, ka naktī varēšu trīsreiz celties, dienā visu dienu aktīvi darboties un rezultātā nepiekust – es domātu, viņš joko. Tagad atskatoties, man liekas, ka iepriekš esmu dzīvojusi kaut kā pusdzīvi, kā palēlinātā filmā bez enerģijas.

Un tad nāca mana atklāsme – ka, ja tu uzskati, ka tev ir maz un var pietrūkt, tad tā arī ir. Ka šis likums darbojas pilnīgi uz visu. Arī uz mūsu enerģiju un spēku.

Pirmdien, vebinārā mēs runāsim par to “Kā tikt uz 9tā viļņa”, kā audzēt savu spēku, kā tikt uz veiksmes viļņa. Un pirmais, kas ir jāizdara – jāizmaina attieksme pašai par sevi. Ka nevis ir jātaupa, bet jālieto, lai enerģijas plūsma cauri mūsu ķermenim un energolaukam ir jaudīga un pati pa sevi iztīra visus energoblokus.

Cita lieta, ka protams, nevajag sprinta režīmā skriet maratonu. Tad tiešām pārtērēsimies. Nevajag dzīvot ar vīrišķu spēku. Tad arī pārtērēsimies. Un vēl ir dažādas lietas, kas jāievēro tagad maijā, lai nemēģinātu devīto vilni noķert pa ātru.

Ko es saucu par devīto vilni?

Periodu, no Jāņiem līdz Mārtiņiem (10.novembrī), kad daba ir spēkpilna un jaudīga un ja dzīvojam saskaņā ar to, tad arī mēs pilnīgi visu šo laiku varam dzīvot uz veiksmes jaudīgā devītā viļņa. Man pašai tā jau ir gadiem un pirmdien stāstīšu kā to daru.

Runāsim par attieksmi, par dažādām tehnikām, piemēram, par pīlādžu zariņu masāžu pēc dušas. Tas aizņems divas minūtes dienā, bet kādu enerģētiku un spēku tas atver!!!

Vārdu sakot –rīt 16.maijā tiekamies jau 19.00, lai čatotu. Un pēdējā laika čati satura ziņā  ir līdzvērtīgi nodarbībai. To varētu nosaukt par dalībnieču pašu izveidoto nodarbību, kurā brīžam es knapi paspēju atbildēt uz visiem jautājumiem. Nu un pats vebinārs sāksies 20.00, lai pusotru stundu mēs runātu par to kā izmantot jaudīgāķo gada daļu savam spēkam, laimei un mīlestībai.

Vebināram vari pieteikties uz epastu: ineses.vebinari@gmail.com  vai pa tālruni29431408. Un pat ja pirmdien Tev nav laika skatīties un piedalīties tiešraidē, tad atceries, ka katrā reizē trīs dienas pēc nodarbības vēl var paspēt iegādāties un noskatīties ierakstu. Šeit par vebināriem lasi vairāk: http://pavasarastudija.lv/kategorija/vebinari/

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Vienu rītu pamodos ar tik ļoti nepatīkamu sajūtu –biju redzējusi izteikti reālu sapni, kā soli pa solim sākas karš. Tajā bija neizbēgamības sajūta. Tajā bija bailes. Tajā bija uztraukums, panika.

Atmostos, izstāstu vīram, un ceru, ka pāries. Ka vienkārši aizmirsīsies. Bet…. . Paiet viena diena – atceros. Paiet  otra, nu nav patīkamas sajūtas. It kā jau spēlējos ar bērnu, daru savus darbiņus, braucu uz studiju, bet…. visu laiku fonā ir kaut kāds nemiers.

Paiet kāda nedēļa un pēkšņi es naktī nosapņoju, ka man izkrīt bērns no rokām. Un atkal viss ir tik reāli, ka laime pārņem tikai par to, ka esmu atmodusies un tas ir izrādījies sapnis.

Un tad es sapratu, ka zemapziņa man ziņo par pārāk lielu daudzumu baiļu, kas nupat aktivizējies.

Var jau būt, ka tā ir visām mazu bērnu mammītēm (daudzām ir. es jau uzzināju), jo pēkšņi ir uzradusies atbildība vēl par vienu, ļoti, ļoti tuvu sev cilvēku, kurš šai periodā ir tik ļoti atkarīgs no vecākiem.

Var jau būt, ka neesmu pasekojusi, kāda informācija fonā skan un pieķellējusi savu zemapziņu ar trauksmes pilnu info.

Var jau būt, ka kādu laiku nav ar bailēm pastrādāts un nu tās vienkārši nāk uz āru.

Un tas ir tieši tas, ko gribu šai sarunā Tev pateikt – ka tiklīdz ir vairāki signāli, ka uznāk bailes tur, kur iepriekš to nav bijis, jeb rādās bailīgi sapņi, jeb notiek kādi bailīgi notikumi – tā ir ziņa, ka jāpatīra zemapziņa un jāpastrādā ar savām bailēm.

Interesanti, ka vakar tikāmies zemapziņas pārprogrammēšanas seminārā ar grupu meiteņu, kas lielāko tiesu uzsvēra bailes kā galveno iemeslu, kurš bremzē konkrēto dzīves jomu.

Tad nu nospriedām, ka pienācis laiks transformēt bailes mīlestībā.

Vai esi domājusi, kas ir bailes?

Vai zināji, ka tieši bailes (nevis naids) ir galējais pretstats mīlestībai?

Katrā reizē, kad uznāk bailes, tas ir rādītājs, ka pietrūkst mīlestības. Ko darīt? – audzēt mīlestību.

Un protams, es jau zinu, ka vieglāk pateikt kā izdarīt. Ka ir taču jāsaprot kā to darīt.

Šai ziņā es varu ieteikt vēlreiz pašķirstīt manu grāmatu “Audzēt Mīlestību”, jo tur ir vesela nodaļa tikai par bailēm. Un vēl varu Tevi uzaicināt rītvakar (piektdien) uz vebināru, kurā runāsim par konkrētām tehnikām  un veidiem kā transformēt bailes.

Šai reizē ļoti jūtu, ka tas šobrīd nepieciešams arī man pašai. Šādas mūsu sarunas onlinā ļoti iedvesmo un motivē atkal ar sevi pastrādāt.

Vebinārs kā vienmēr sāksies 20.00. Bet čata istaba būs vaļā jau no 19.00. Un tur varēs uzdot man jautājumus un varēs parunāt un pačatot ar citām dalībniecēm. Ja vēlies pieteikties, raksti uz ineses.vebinari@gmail.com vai zvani 29431408 (Aija).

Ar bailēm ir jāstrādā tiklīdz pamani, ka tās ir uzpeldējušas. Kāpēc saku tādu vārdu? Tādēļ, ka enerģētiski tas tiešām tā izskatās – ka dziļāk noslēpušās bailes pēkšņi sāk aktivizēties un izlien uz āru. Tādu cilvēku, kam nebūtu baiļu – tādu nav. Mums visiem ir bailes un tas ir labi. Bet….tās nedrīkst mūs traucēt. Bailes ir mūsu palīgi, lai nesākam dzīvot pārāk riskanti un nenodarām sev vai citiem pāri. Bet tai brīdī, kad bailes sāk dikti ātri augt – tas ir jāaptur, savādāk tās izaudzēs un piesaistīs tieši to, ko negribam piedzīvot.

Laimīga dzīve sākas tad, kad bailes parādās tikai uz robežas, kad darām ko riskantu. Pārējā laikā tām gluži kā sargiem jāstāv atstatus.

Tādēļ tiekamies rītvakar vebinārā un kopā pastrādāsim ar savām bailēm.

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Ir vairākas tādas nodarbību tēmas, kuras palīdz izprast un stiprināt mūsu pašapziņu. Un tā nu es izdomāju tās apkopot un izveidot tādu kā “Pašapziņas kursu”, kuru gribu uzsākt jau šo ceturtdien ar pirmo semināru “Kā dzīvot ar centru sevī”, pēc tam turpināt ar mūsu nometnes tēmu “Kā būt kurlajai vardītei” un neklausīties un neuztraukties, ko citi par mani padomās vai to- ko padomās par to, ko es daru vai nedaru. Pēc tam turpināsim ar zemapziņas pārprogrammēšanu speciāli veltītu šai jomai un pēc tam par sievietes pašapziņu attiecībās. Pagaidām domāju, ka tās varētu būt šīs četras galvenās tēmas, bet ja jutīsim, ka gribam turpināt, tad pagarināsim šo kursu ar vēl kādu nodarbību par idealizēšanu, par bailēm un upura sajūtu.

Man pašai ar pašapziņu ir gājis no viena grāvja uz otru un tas viss bija tikai tādēļ, ka neko nenojautu par apziņas centru sevī. Es vispār nesapratu, ko tas nozīmē. Mana toreizējā pašapziņa bija atkarīga no tā, kā cilvēki pret mani izturējās.

Kāds uzslavēja un priecājās – un es sajutos ekselenti. Kāds nokritizēja un dūša bija papēžos.

Es biju pilnīgi atkarīga no tā, ko teiks vai padomās mamma, vai vīrs, priekšniecība, kolēģi vai draugi.

Pašapziņas pirmais vissvarīgākais princips ir: “Nemeklē savas vērtības apaziņu citos. Tur tās nav”. Bet es meklēju. Es lielāko daļu savas dzīves pa tiešo biju atkarīga no citu novērtējuma.

Mani uztrauca – kāpēc viņš/a pret mani tā izturas, vai kāpēc ar mani notiek tādas nejēdzības, jeb kāpēc mani neievēroja, vai kāpēc nenovērtēja. Es visu laiku biju ar uzmanību kaut kur ārpusē.

Nē, nu es, protams, domāju kā izskatos, vai kā uzvedos, bet arī tas viss bija ar domu, kā citi mani redz. Atkal apziņa bija tajos citos. Atkal citi bija kļuvuši svarīgāki.

Kad tas pārgāja?

Tad, kad es sāku sekot līdzi tam, kā es pati jūtos un kā ārējā pasaule nospoguļo manu iekšējo jušanos.

Katrā reizē, kad notika kaut kas, kas man ne visai – es uzreiz jautāju “ko Debesis man ar to grib pateikt” vai “kas man ar to ir jāsaprot”. Un nevis jāsaprot par to otru cilvēku (kāds viņš neaudzināts, vai kāds viņš netaktisks), bet gan kāpēc šis cilvēks tieši manā dzīvē tā uzvedas. Ko ES daru tā, ka viņam kārojas tā uzvesties. Kas MANĪ izsauc viņa šo uzvedību.

Ja tas ir priekšnieks, kurš nav apmierināts – tad ar kādu savu iekšējo sajūtu es to izsaucu? Varbūt pārāk izkalpojos. Varbūt dikti gribu būt laba. Varbūt baidos. Varbūt man viņš patīk. Varbūt tieši otrādi – es pilnīgi viņu nevērtēju ne kā profesionāli, ne kā vīrieti. utt.

Un tiklīdz ir atbilde man pašai pa mani, tā es esmu stāvokļa noteicēja, jo varu to izmainīt. Viss, kas manī, to es varu izmainīt.

Vienkārši mēs ļoti ilgi parasti klūpam uz to, ka gribam mainīt otru. Bet jautājums ir par mani. Mums katram par sevi.

Un tad, kad es atklāju, cik kaifīgi ir dzīvot ar centru sevī, tad pēkšņi mana pašapziņa noregulējās. Vairs nebija uzpūstas lepnības uzplaiksnījumi, kas momentā spēja iekrist upura stāvoklī. Vairs nebija augstprātības vai nenovērtējuma sajūtas. Es kaut kā kļuvu mierīga, jo tiešām uz pasauli un cilvēkiem sāku skatīties kā uz savas iekšējās pasaules spoguli.

Starp citu – arī lai sasniegtu vēlmes un vieglāk nokļūtu pie mērķa, ir ļoti būtiski, lai dabūjam centru sevī vai vēl dažreiz pat noder, ja novēršam uzmanību no šī sava ilgi kārotā mērķa ar citu mērķi vai ar citu darbību.

Bet nu – par to visu tad parunāsim šai jaunajā pašapziņas kursā, kuru sāksim ar pirmo nodarbību “Kā dzīvot ar centru sevī”, jo tikai, kad iemācāmies šo pirmo soli, tikai tad var sākties pārmaiņas mūsos un mūsu dzīvē. Kamēr apziņas centrs ir citur, tikmēr varam tikai šķendēties vai gausties, ka nekas nenotiek tā, kā mēs vēlamies.

Starp citu – saprast, ko tad dzīvē gribu, arī tas ir jautājums par centru sevī.

Nu vārdu sakot, ja arī Tev ir aktuāla pašapziņas tēma un gribi sākt r šo pirmo soli – esi laipni aicināta uz nodarbību ceturtdien, 12.maijā plkst.18.00 -20.30 Pērnavas ielā 18-315.

Vairāk par pašapziņu vari lasīt manā grāmatā “Ieelpo laimi un mīlestību 2”. Tur ir vesela nodaļa tikai par pašapziņu un mūsu tēlu.

Ar mīļiem sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Ir man tagad viena TOP tēma, par kuru domāju un runāju arvien vairāk un atklātāk. Visticamāk, tas ir tādēļ, ka visus šo gadus tā bija noglabāta un vairāk vai mazāk skaitījās tabu. Nu ne jau tādēļ, ka negribētu par to runāt (īstenībā būtu bijis gribējies pat ļoti), bet gan tādēļ, ka tā bija pārāk jūtīga un sajūtās neprognozējama.

Kamēr man vēl nebija bērni un es tik ļoti gribēju viņus satikt, katra saruna par māmiņu tēmu, manī raisīja trauksmi un tādi svētki, kā vakar, būtu izraisījuši vismaz klusas sāpes.

Tagad atskatoties pat nevaru pateikt kādēļ. Varbūt tādēļ, ka man apkārt nebija līdzīgi domājošo, kam būtu tāda pat situācija. Varbūt tādēļ, ka visiem citiem šai jomā veicās un viss sakārtojās. Varbūt tādēļ, ka es neredzēju, kurš vispār var mani saprast. Pat tagad rakstot, drusku kāpj kamols. Šobrīd tas, protams, ir vairāk laimes asaru un pateicības izraisīts.

Un acīmredzot tieši tādēļ, ka tik dziļi esmu tai visā bijusi iekšā, un tieši tādēļ, ka vēl tikko tik ilgus gadus man bija šis viss aktuāls, šobrīd esmu izveidojusi tādu sieviešu un meiteņu grupu, kurām bērniņi kavējas un kurām šī joma sāk veidoties par problēmu.

Pirmajā reizē nodarbībā bijām 10 un nolēmām, ka laiku pa laikam gribam tikties vēl. Ka tā ir brīnišķīga sajūta, ka vienreiz un par visām reizēm vari par šo lietu runāt. Ka apkārt ir tikai tādas pat sievietes, kuras tevi saprot no pusvārda.

Ka tieši šeit vari runāt par to, ka ir reāli bail, ka vīrs var aiziet un apprecēties ar gandrīz vai jebkuru meiteni un viņa viņam dāvās bērnus.

Ka tieši šeit vari runāt, ka paniski baidies, ka labākā draudzene, māsa vai kolēģe tepat blakus varētu palikt stāvoklī.

Un tieši šeit vari runāt cik ļoti sāpīgi ir saņemt bildes ar kāda radu bērna “pirmo smaidu”, “pirmo pagriešanos”, “jauno cepurīti” vai “jauno mantiņu”.

Piedevām, tas viss ir tik traki tieši tādēļ, ka jātēlo prieks, sajūsma, vai vismaz jāizspiež smaids. Bet iekšā ir cauršauta sirds.

Un to nevar saprast pilnīgi neviena, pat visempātiskākā cita sieviete. Pat ne mamma, vai māsa vai sirdsdraudzene, ja vien viņai nav bijusi gluži tā pati situācija.

Jocīgākais, ka nepalīdz pat tas, ka uzskaitām citu problēmas – nu kādam taču ir jāmokās ar lieko svaru, kādu vajā atkarības, kāds dzīvo trūkumā. Tas nepalīdz nekā, jo arvien ciešāk žņaudz tieši tā tava milzonīgā iekšējā sāpe.

Un trakākais ir to apkārtējo “ko tu ņemies. Ja nav lemts, nav. Aizpildi šo jomu ar kaut ko citu”. Nu šādiem padomdevējiem vispār gribās uzreiz “kraut”. Tiesa arī tiem, kas saka “pieņem sevi tādu, kāda esi. Iemīli sevi bez bērniem”. Arī tiem, kas saka “priekš kam tev savus, var taču adoptēt”.

Nu neviens jau nesaka, ka nevar. Protams var. Bet arī tu vari, un tu. Sāpe taču ir tieši par to, ka nav savējo. Ka nav izbaudīts kā ir ieraudzīt strīpiņas uz grūtniecības testa panelīša. Kā ir to paziņot savam mīļotajam. Kā ir ar satraukumu gaidīt pirmo trimestri un tad stāties grūtniecības uzskaitē un pirmo reizi rokās turēt savu “Mātes pasi”. Un tad pirmo reizi ieraudzīt viņu – savu bērniņu –kustamies sonogrāfijas monotorā, saklausīt sirsniņu, pēc tam sajust kustības ķermenī. Kā ir dzemdībās dzirdēt viņa balsi pirmo reiz. Kā ir piespiest viņu pie vaiga un raudāt aiz tik milzīgas laimes, ka vari izkust. Kā ir pārvest viņu mājās…..Kā ir….Kā ir….. dzīvot bez tik milzīgas Mīlestības izpausmes, kāda ir tieši mīlestība – būt mammai.

Mans mīlulītis tepat ratiņos čuč. Vakar pie viņa pieliecos un pateicu paldies, ka viņš tomēr paspēja atnākt un mēs satikāmies šajā vēl dzīvē.

Un tagad es tiešām gribu palīdzēt tām meitenēm un sievietēm, kuras šo savu laimi vēl tikai gaida un savus bērniņus vēl tikai ilgojas satikt. Esam savu kursu nosaukušas “Kad stārķis kavējas”.

Mūsu “stārķu” grupa tiksies šo trešdien 11.maijā plkst 18.00 Pērnavas ielā 19-315. Un ja vien Tev šī tēma ir tiešām aktuāla, tad esi laipni aicināta mums pievienoties. Šoreiz ņemsim zemapziņas pārprogrammēšans metodi tieši par šo bezbērnu tēmu.

(Ja Tev šī tēma nav aktuāla, bet gribi nākt uz zemapziņas pārprogrammēšanu, tad to var darīt 19.maijā kopā ar citu grupu, kura nav konkrētai mērķauditorijai).

Pieteikšanās: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714 (Santa).

 

Ar mīļiem sveicieniem, Inese

Lasīt vairāk

Man šī nedēļa paiet ar domām par veselību un veselumu. 3.maijā biju radio “Ģimenes studijā”, kurā reizē ar mediķiem runājām par sievietes veselību. Dalījos ar savu pieredzi kā pēc gariem gadiem sagaidīju savus bērnus. Ja vēlies, vari noklausīties raidījumu šeit: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/man-tomer-izdevas-klut-par-mammu.a67505/

Un kā jau tādās reizēs, kad atkal par to parunā, pēc tam tās domas nenorimst vēl ilgi.

Man ir liels prieks, ka Pavasara studijā esam izveidojuši nodarbību ciklu ar nosaukumu “Ja stārķis kavējas”, kurā ir dalībnieces, kurām bērniņi vēl kavējas. Es pati kā vienu lielu soli pretim saviem bērniem varu minēt zemapziņas pārprogrammēšanu, ko reiz izdarīju pie Valērija Siņeļņikova Krimā. Ar laiku šo metodi iemācījos un noslīpēju tik tālu, ka nu jau ilgāku periodu vadu šādas nodarbības pie mums studijā. Lūk 11. maijā būs šāda nodarbība tieši tām mammītēm, kuras savus bērnus vēl tikai ilgojas sagaidīt. Kādēļ viņas saucu par mammām, ja jau vēl nav bērnu? Tādēļ, ka smalkajā plānā viņi noteikti ir un mums ir jāiemāca prāts un sava attieksme to pieņemt un pierast pie tā pat vēl pirms bērniņu dzimšanas.

Es pati sāku tieši ar to, ka savās domās un attieksmē kļuvu par mammu. Un tad, kad tu esi kļuvusi par mammu savā galvā, tad bērnu ierašanās jau ir vairs tikai laika jautājums. Kā saka – neliec šķēršļus un bērni būs.

Es liku. Es biju izdomājusi ļoti daudz sarežģījumus, kuri man it kā sāksies līdz ar bērnu. Un tur sākās fantastisks absurds – jo apziņā es ļoti, ļoti, ļoti gribēju kļūt par mammu, bet zemapziņā bija viss, sākot no bailēm, līdz pat dažādiem mītiem un stereotipiem. To vajadzēja iztīrīt. Es iemācījos zemapziņas pārprogrammēšanas metodi un tīrīju.

Vai var to izdarīt vienā nodarbībā? Gan jā, gan nē. Iemācīties kā to darīt var. Bet jāstrādā ir pēc tam vēl diezgan ilgi, jo ja jau tas bērniņš nenāk, tad acīmredzot tie iemesli ir gana saaudzēti. Tad nu tas kārtu pa kārtai jāiztīra.

Mums  šajā grupā brīnišķīgi ir tas, ka strādāsim visas par vienu tematu. Tā kā, ja arī Tev ir šī temata aktualitāte un Tavs bērniņš ar vēl tikai gatavojās nākt (un dara to ilgi un nenāk un nenāk), tad droši vari pieteikties mūsu kompānijā. Mēs vienojāmies uzņemt jaunas dalībnieces. Bet nu tiešām tad tikai tās, kurām nepiesakās bērni.

Priekš citām problēmām un citu jautājumu risināšanai būs vēl cita nodarbība par zemapziņas pārprogrammēšanu. Un tā būs nedēļu vēlāk 19. maijā.

Nu un ja gribi vienkārši parunāt par tām tēmām un domām, kas traucē labai veselībai, tad rītvakar (piektdien) ir vebinārs “Veselība un laba pašsajūta”. Tur, protams, runāsim par visu kopā. Par veselību un veselumu, un harmoniju, un labu pašsajūtu. Kā arī par tām domām, kas rada slimības. Parunāsim arī par pilnīgi konkrētiem slimību blokiem, kuri rodas no konkrētas mūsu attieksmes, piemēram, bailēm, aizvainojumiem utt.

Redz, ļoti svarīgi jau ir uzzināt cēloni. Un tad, ja zini, ka Tavu slimību rada bailes, tad vienkārši ir jāiemācās strādāt ar savām bailēm. Ja zini, ka Tavu slimību rada aizvainojums, tad jāiemācās iztīrīt un palaist savus aizvainojumus.

Es tam visam esmu gājusi cauri. Man ir bijuši aizvainojumi, kurus tīrīju gadiem, jo īsti nezināju kā to darīt. Pēc tam, kad iemācījos, izrādījās viss vienkārši. Man ir bijušas bailes, dēļ kurām esmu daudz dzīvē zaudējusi. Un tagad esmu iemācījusies tās atbrīvot vai ar tām sadraudzēties. Man ir bijuši (un vēl tagad brīžiem ir) idealizēšanas periodi un tad momentā sasitos ar kādu no saviem grābekļiem. Dažreiz tas ir saistīts arī ar veselības tēmu.

Nu vārdu sakot – ja Tevi interesē veselības tēma vebinārā – tad tiekamies jau rīt. Pieteikšanās: ineses.vebinari@gmail.com vai pa tālruni 29431408 (Aija).

Ja zemapziņas pārprogrammēšanas metode klātienē, tad piesakies – pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714 (Santa) un atceries, ka mūsu tikšanās vieta tagad ir Pērnavas iela 19-315.

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Kad es vēl tā riktīgi sitos pa dzīvi, nesaprazdama kā kļūt laimīgai, man likās, ka kāds treniņš vai īpaša saņemšanās metode man palīdzēs. Un es gāju cauri dažnedažādākām apmācībām, iedrošinājumiem, ieteikumiem, lasīju, mācījos, mēģināju, saņēmos, palaidos, atkal saņēmos…… . Nu protams, bija interesanti un ar laiku es kļuvu par “profesionāli nodarbību apmeklēšanā”, bet…..tas man nedeva TO laimi, kuru biju gribējusi un gaidījusi.

Jā, es aizpildīju savu laiku un dzīvi. Jā, es nodarbināju sevi, lai nedomātu par to, kas neiet. Jā, es cīnījos un kūlos. Bet…..tas man nedeva laimi.

Tas viss bija pirms Laimes terapijas. Tas viss bija pirms mana lēmuma “bedres apakšā”. Tas viss bija tikmēr, kamēr es gaidīju, ka kāds man pateiks priekšā, kas jādara.

Tomēr dzīvē viss izrādījās otrādi. Tieši tad, kad pārstāju censties – viss notika. Tieši tad, kad vairs nesaņēmos – viss man izdevās. Tieši tad, kad palaidu – kļuvu laimīga.

Un tikai pēc daudziem gadiem sapratu, ka ir taču sievišķīgi un vīrišķīgi paņēmieni. Un ar laiku secināju, ka Laimes terapija (pilnīgi nejauši toties absolūti dabiski) ir ļoti sievišķīga. Te vispār nav saņemšanās. Te vispār nav jāiet caur diskomfortu. Tev vispār nav sevi jāpārvar un jāmoka. Viss ir tieši otrādi.

Laimes terapijā mēs visu no pirmās dienas darām tikai to, kas patīk.

Man pašai laimes terapija sākās ar vienu soli, ar vienu lēmumu, ar vienu solījumu – ka no šīs dienas, lai kas manā dzīvē notiks, es būšu laimīga. Tā ir mana dzīve. Arī tad, kad neiet. Arī tad, kad ir grūti. Arī tad, kad nepatīk gaidīt. Tā ir mana dzīve un es to mīlu.

Nu tas ir kas līdzīgs kā mamma mīl bērnu. Arī tad, kad ir divnieki, arī tad, kad ir nosmērējies vai slimiņš. Arī tad, kad neklausa. Mamma tik un tā mīl.

Tieši tāpat es sāku izturēties pret sevi un savu dzīvi. Es vienkārši pēkšņi sapratu jeb sajutu kā ir tad, kad pa īstam sevi mīli. Kā ir tad, kad baudi to, kas notiek, un nepārmet sev, ka nenotiek kaut kas cits.

Un tad notika brīnums. Jeb tad sākās “brīnumainās pārvērtības”, ka neskatoties uz to, ka vispār vairs neko nemēģināju kārtot, dzīve sāka kārtoties jomu pa jomai. Es satiku savu vīru un mēs izveidojām brīnišķīgu laimīgu ģimeni. Es kaut kā ne no šā, ne no tā sāku rakstīt blogu un veidot Pavasara studiju. Tā saņēma fantastisku atbalstu no cilvēkiem un kļuva par manu veiksmes stāstu. Es uzrakstīju vienu grāmatu un pēc tam sapratu, ka spēju rakstīt vēl un vēl. Es piedzemdēju bērnus un nu šūpinu ratiņus. Mēs ceļam vienu māju un privatizējām otru, mēs dzīvojam brīnišķīgu, laimīgu un piepildītu dzīvi. Bagātu dzīvi ar klupieniem, celšanos, ar priecīgiem un bēdīgiem brīžiem, bet tas viss ir pildīts ar MĪLESTĪBU un LAIMI. Lai kas ir noticies pa visiem šiem manas laimes terapijas gadiem – viss ir caur dziļu apzināšanos, ļaušanos, mīlestību un laimi.

Vai es zināju, ka tā būs?

Nē. Bet es ļoti cerēju un ilgojos pēc tā visa, ko tagad piedzīvoju.

Kas ir veiksmes atslēga?

Vienā vārdā varu pateikt – būt laimīgai.

Ārējais atspoguļo iekšējo. Ja iekšēji esi laimīga, tad ārējie notikumi sakārtosies paši no sevis. Tad Tev apkārt būs laimīgi cilvēki, attiecības būs harmoniskas un dzīve sakārtosies jomu pa jomai.

Galvenais ir iemācīties būt laimīgai.

Par to arī ir Laimes terapijas stāsts.  Un šim stāstam cauri sāksim iet 9.maijā plkst. 18.00 pirmajā nodarbībā “Es esmu savas dzīves autore”, kurā dalīšos ar savu pieredzi, atklāsmēm, atbildēšu uz jautājumiem, kurā (ja vien grupa gribēs) pameditēsim un padarīsim ko tīri praktiski (lai interesantāk). Bet tā būtība ir, ka šīs nodarbības laikā, pieņemsim lēmumu – būt laimīgām, lai turpmāk izvēlētos to, kas patīk, nevis to, kas nepatīk.

Ja arī Tu gribi piedalīties, tad atraksti uz: pavasarastudija@gmail.com vai zvani 29100714 (Santa).

Atgādinu, ka mūsu nodarbības notiek mūsu jaunajā mītnes vietā Pērnavas ielā 19-315.

Ar mīļumu, Inese

 

 

Lasīt vairāk

Šodien baudu idilli. Ir tik silts. Sēžu laukā pie mājas, šūpinu ratiņus un aplaižu skatienu apkārt un secinu – jā, šādi izskatās mana laimīgā dzīve. Tepat žūst tikko izmazgātā veļa, kuru esmu iznesusi laukā izkaltēties saulītē. Zālē izlaidies guļ suns, ar vienu aci vērodams, vai esam tepat un vai nekur negatavojamies doties. Vakar iznesu ārā visas istabas puķes. Tā daru katru vasaru. Un man patīk kā te tagad uz terases izskatās…

Šis viss ir piemērots fons, lai es izstāstītu savas dzīves piemēru kā mūsu zemapziņa sakārto lietas un dzīves situācijas.

Divas dienas atpakaļ manam četru mēnešu bērniņam uznāca temperatūra un es kā jau parasts zvanu uz slimnīcu, lai pakonsultētos ko darīt, bet šoreiz saka, ka nevar jokot – jābrauc šurp. Un tā mēs pašā vakarā ap deviņiem dodamies uz bērnu slimnīcu, mūs abus uzņem un paliekam tur. Man nav pārāk liela uztraukuma, bet tomēr – slimnīca ir slimnīca.

Vienu nakti pavadu uz krēsla blakus mazajai gultiņai. Noskatos cik traki ir paņemt tādam mazam zīdainītim asinsanalīzi, ielikt vēnā sistēmu, bet…kaut kā vēl arvien, neuztraucos. Pēc tam mūs pārved uz nodaļu un nu vispār dzīvojam kā “paradīzē”, jo esam atsevišķā divistabu palātā )gribētos teikt – apartamentos), kur maziņš pārsvarā čuč, bet es varu pārdomāt dzīvi, paskatīties telefonā filmas un izgulēties.

Un pēkšņi es saprotu, ka var taču gadīties, ka šo “kurortu” man ir sarūpējusi mana zemapziņa.

Paklausos, ko runā vīrs, ka viņam vairs nekas nav svarīgs, tikai skriešana pie mums un lai ar mums viss ir kārtībā. Un saprotu, ka tiešām – arī viņa zemapziņai šis varētu būt “izdevīgi”.

Ka mums kā vecākiem pēkšņi taču vispār par neko nav jādomā – ne vairs par darbiem, ne par naudu, ne par kādām citām problēmām. Ir viens konkrēts režīms – būt ap bērnu, paijāt, žūžot, gulēt blakus un būt klāt. Ne man vairs jāvada semināri, ne jāraksta raksti. Man ir “oficiāla atļauja” gulēt blakus mazajam.

Kad to visu aptvēru, tad nolēmu šo izstāstīt arī Tev.

Tieši šādi strādā mūsu zemapziņa. Tieši tā – gribēdama labu. Gribēdama, lai mēs atpūšamies, lai esam kopā (nevis katrs savos darbos), lai domājam tikai par sevi un bērnu (nevis par mājas celtniecību, projektiem, ofisa maiņu vai ko citu).

Un kaut arī ārēji tas izklausās vājprāts – nu kura gan mīloša mammīte vai tētis gribēs, lai saslimst viņu tik ļoti mīlētais un lolotais bērniņš. Pfū… Pē. Nē, neviens.

Bet tieši tā jau tas izskatās. Tieši tā jau tā zemapziņa un apziņa strādā. Ka apziņa nespēj iedziļināties un saprast kas un kas tai zemapziņā notiek. Un tikai protot izanalizēt. Un tikai protot saskatīt, mēs ar laiku piešaujamies uzķert “kur tas suns aprakts” un kā paši savā dzīvē radām notikumus, kurus ar apziņu negribam izdzīvot.

Katrā zemapziņas pārprogrammēšanas nodarbībā mēs uzdodam jautājumu “kā es esmu šo situāciju radījusi” un “kāds ir pozitīvs nolūks tam, kas notiek”. Un tiklīdz uz šiem jautājumiem vari atbildēt, tā nākošais solis ir  - sasniegt šo pozitīvo nolūku ar citiem paņēmieniem.

Piemēram, manā situācijā – es taču tādu pašu idilli varu piedzīvot mājās ar veselu bērnu. Man nevajag, lai bērna slimošana dod man atļauju nestrādāt. Un kaut arī slimnīcā tiešām (pilnīgi oficiāli) nav ne māja jākopj, ne ēst jāgatavo, un var gaidīt, lai priekšā pasaka katru nākamo darbību un soli…., es taču arī mājās varu šo pašu sev sarūpēt.

Runājot par idilli un par dzīves baudīšanu –to var iemācīties un tā sākt dzīvot jau tūlīt. Es pati tiešām tā daru pat tad, ja esmu slimnīcā, negulējusi vai tieši otrādi – mājās, pilnīgi izgulējusies un apčubināta un lolota.

Kā iemācīties būt laimīgai?

Vienkārši vienā dienā izlem, ka turpmāk dzīvosi laimīgu dzīvi. Un tad sākt savu laimes terapiju.

Par to, kā sākt dzīvot pilnīgi savādāk un laimīgāk, būs mūsu laimes terapijas semināri, kas sākas 9.maijā ar pašu pirmo tēmu “Es esmu savas dzīves autors”.

Šo ciklu iesaku visiem tiem, kas vēlas iziet zemapziņas pārprogrammēšanu, varbūt pat ir izgājuši, bet grib sakārtot pamatus – savu enerģiju, attieksmi un paradumu maiņu. Tāpat arī visiem tiem, kas vienkārši no šodienas vēlas dzīvot savādāk – laimīgāk, gaišāk, ar mīlestību pilnāk.

Ja vēlies pieteikties šai nodarbībai, raksti: pavasarastudija@gmail.com vai zvani 29100714 (Santa). Un atceries, ka mums tagad ir jauna tikšanās vieta – Pērnavas iela 19-315.

Ar mīļumu, Inese

 

Lasīt vairāk