Raksti - Inese Prisjolkova

Vakar biju mūsu jaunās kolēģes Vitas Sanes pirmajā nodarbībā un jāsaka, ka  -- jā, tas ir tas, ko es sen jau biju pelnījusi. Protams, varu tā pa īstam runāt tikai par sevi, lai gan grupa mums bija liela (plānoto 10-12 vietā 14 dalībnieces) un pēdējā aplī visas teica, ka ir tik vērtīgi, ka gribētos šo kursu dubultot. Un mēs tieši tā arī izdarījām – katrai no trīs nodarbībām pievienojām vēl pamīšus trīs citas nodarbības tikai un vienīgi ar praktiskām tehnikām.  Un par šo es varu pateikt riktīgi  - wow, kā tas strādā!!!

Pašā sākumā Vita mums katrai pajautāja – kāda būtu tā balva, ko Tu gribi no šī kursa vai no šīs nodarbības saņemt. No sākuma es domāju –nu, ka tā pat īsti nezinu. Ka gribu padarboties. Ka gribu pabūt “otrā pusē” – tātad nevis kā vadītāja, bet kā dalībniece. Ka gribu iziet kādas tehnikas un apgūt ko jaunu. Vārdu sakot, man domas šaudās un man nav ne jausmas, ko teikt. Laimīgi, es esmu pati pēdējā, kurai būs jārunā, tādēļ varu klausīties citu meiteņu stāstos un lektores komentāros. Klausos un baudu, jo gandrīz katrā dzirdu atbildes un iedvesmu priekš sevis. Baudu arī Vitas komentārus, jo viņa nāk no citas “skolas” un redz kaut kā drusku citā griezumā. Vēl man patīk, ka jūtu, par katru no tēmām viņa varētu runāt kilometriem. Un tas man pasniedzējā ļoti der. Man vispār patīk būt kopā un mācīties no cilvēkiem, kas domā dziļi. Vita domā un runā dziļi, un tai pat laikā konkrēti un tieši pa tēmu.

Vārdu sakot – turpinu domāt, ko tad es šai dzīvē gribu sakārtot, un vienlaicīgi klausos, kas aktuāls citām dalībniecēm. Kādai dzīves pagrieziena punkts un darba jomas krustceles, kādai attiecību tēma, kādai sevis meklējumi, kādai dabūt vērienu, kādai sakārtot veselību. Un lai arī katrā no šiem man ir niansītes, ko arī varētu kārtot, bet tā noteikti nav tā mana lielā balva no šī kursa.

Un pēkšņi es par sevi saprotu, ka es esmu iemācījusies vienu ļoti konkrētu lietu, kas man gāja garus gadus – es esmu iemācījusies sasniegt mērķus un dzīvot tādu dzīvi, kādu izsapņoju, bet….man tagad parādās jauns jautājums “ko tad cilvēks dara tālāk?”. Kā viņš/a notur to interesi par dzīvi un vēlmi turpināt aktīvi darboties, kad mērķu sasniegšana ir apgūta?

Nu ok – var izvirzīt sarežģītākus mērķus, vai palielināt apjomus, bet es jau tagad paredzu, ka tas princips tai visā ir tas pats. Tādēļ, brīdī, kad pienāk mana kārta runāt, es ar mazu ievadu saku, ka gribu iemācīties dzīvot procesam, nevis mērķiem un rezultātiem. Ka mana balva no šī kursa būtu gūt atklāsmi vai šo sajūtu, vai ieraudzīt šo bildi – kā tas būtu.

Saņēmu arī ļoti interesantu komentāru no Vitas un apstiprinājumu, ka parasti pilnīgi visi, kas konkrēti noformulējuši, ko viņi grib, šo savu atbildi nodarbības laikā saņem.

Man nebija uzstādījuma, ka atbildei jānāk šodien. Es jau biju aizrāvusies ar to, ko stāsta Vita un pirmo dziļo praktiku, ko viņa deva.

Pēc pirmā praktiskā vingrinājuma mūsu grupai uzreiz sāka mirdzēt acis un mēs visas kā viena teicām – dodiet praktisko daļu vairāk. Viens pēc otra sekoja darbiņi, kur varējām iepazīst un iedziļināties sevī, tai pat laikā tā nebija nekāda sevis uzplēšana vai uzšķēršana. Viss gāja viegli (nu – vismaz man, lai gan neredzēju, ka kāds cits ar īpaši nomocītos).

Mans pārsteigums bija par to, cik tāds trīsstundīgs seminārs var būt ietilpīgs. Mēs tiešām gan uztaisījām dziļu pirmo apli, gan dabūjām koncentrētu teoriju, gan vienreizēji spēcīgas un dziļas tehnikas, kurām tiešām nepietrūka laika. Un pēc šīm trim stundām nemaz nebija sajūtas, ka gribētos, lai būtu sešas vai ilgāk. Nē. Bet bija sajūta, ka gribās vēl un ka ar sākotnēji domātajām trim tikšanās reizēm būs pa maz. Visas kā viens vienojāmies, ka gribam šo ciklu izvērst līdz sešām nodarbībām (kā Vitai tas sākumā bija iecerēts, tikai dalībnieces par to neko nezināja) un tā arī vienojāmies, ka pēc divām nedēļām tiekamies un no nodarbības pirmā brīža sākam un turpinām tieši ar tehnikām.

Diemžēl un mūsu grupu vairs pieteikties nevar, bet ir jau atvērta paralēlā grupa, uz kuru laikam, ka vēl ir dažas vietas. Un ticu, ka arī viņi ies mūsu pēdās un gribēs 6 nodarbību ciklu. Tā otra grupa ar savu pirmo nodarbību tiksies nākam sestdien 16.jūlijā plkst.11.00-14.00 un par to var interesēties pie Santas uz pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714.

Ā, aizmirsu Tev izstāstīt, ka es savu lielo balvu dabūju. Bija mums viena tehnika jeb viens vingrinājums, kuru pildījām, kur veselas piecas minūtes vajadzēja veltīt stāstam par to, ko vēlamies. Un interesantākais, ka es taču esmu runātāja un kā lektore uzstājos katru dienu, bet acīmredzot, ka tas tomēr ir atšķirīgi, nekā iet cauri profesionāli sagatavotam kursam, kurā viens vingrinājums tevi sagatavo nākamam, un katra nākamā tehnika ļauj sevi izzināt vēl dziļāk un vairāk. Un te pēkšņi – stāstot savas velmes savam pārītim (šis bija pāra vingrinājums), es skaidri redzu to savu nākamo dzīves etapu, to kā gribu  līdz pat sajūtu līmenim. Tā bilde ir tik jaudīga, ka saprotu – tā ir šī mana dāvana, ko gribēju saņemt no šodienas. Paldies pārītim, paldies lektorei, paldies visām dalībniecēm un paldies Dievam.

Ja pirmā nodarbība bija par to kā sevī atvērt un atbrīvot jaunus resursus, tad es varu pateikt, ka es to sajutu līdz kaulam un no šodienas jau varu darīt savādāk. Un es te nemaz nestāstu, ka mums ir mājas darbi, ko jāpilda 21 dienu, un uzdevumi, ko vēl pašas savā dzīvē saskatām. Vārdu sakot – vērtīgi.

Vairāk par šo kursu vari lasīt:

Šis bija mans pirmais raksts: http://pavasarastudija.lv/2016/06/17/kad-skolnieks-gatavs-skolotajs-atradisies/

Šeit Vitas raksts: http://pavasarastudija.lv/2016/06/17/kad-skolnieks-gatavs-skolotajs-atradisies/

Te visi saistošie  raksti, tai skaitā programma un datumi, kad kas notiks: http://pavasarastudija.lv/kategorija/pasapzinas-skola/

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Šai pasaulē viss notiek kaut kā ap sievieti. Vai Tev arī tā liekas? Ja sieviete ir mājās, tad ir kaut kā gaiši un mājīgi. Ja sieviete ir darba kolektīvā, tad visi puiši izslienas un strādā radošāk, ja mamma ir mājās, tad bērni jūtas foršāk.

Atceros, ka manā bērnībā pa TV rādītās filmas bija gana daudz tādas, kas man ne visai. Un tad es gaidīju pirmos kadrus, kad varēs redzēt kāda ir galvenā aktrise. Un ja vispār tai filmā bija sievietes un skaista galvenā aktrise, tad man tā filma ieinteresēja, bet ja nē, tad –jāslēdz ārā.

Dzīvē ļoti bieži ir tāpat. Ja sieviete ir “garšīga”, iedvesmojoša, sievišķīga, interesanta, enerģētiski sapildījusies utt., tad viss notiek ap viņu un dēļ viņas.

Tikai – ja jau mums no dabas ir dots, ka esam iedvesmotājas un motivāciju dodošas, jautājums – kur to ņemt mums pašām. Kur sasmelties tā, lai i pašām paliek, i pāri pa malām iet un galu galā ir ko dot gan vīram, gan bērniem, gan sabiedrībai mums apkārt.

Pāris mēnešus atpakaļ, kad meitenes sāka runāt par nākamo Pavasara studijas nometni, es uzreiz zināju, ka šai reizē gribu kā galveno tēmu izvirzīt – “Kur mums pašām smelties iedvesmu, enerģiju un motivāciju”.

Un var jau būt, ka tas bija tādēļ, ka mans bērniņš tai mirklī bija (ir vēl arvien) ļoti maziņš un prasa ļoti daudz uzmanības. Un tai pat laikā jūtu kā esmu vajadzīga savam vīram, pusaugu bērnam, galu galā –sunim un kaķim, un kā man trūkst laika Pavasara studijai. Nemaz nerunājot par to, ka ir jāatrod laiks, lai aizbrauktu pie mammas, pie vīra tēta, pie tuvākiem un tālākiem savējiem. Vienā tādā brīdī es kaut kā sajutu šīs tēmas milzīgo aktualitāti – bet kur mums, sievietēm, šo spēku un enerģiju ņemt? Kā tai brīdī, kad pašai ir izsīkums, nepagriezt muguru vīram ar vēso “arlabunakti”. Kā tai mirklī, kad maziņš mostas ar smaidu līdz pat bedrītēm vaigos un mirdzošām actiņām, prast uzsmaidīt tik pat mirdzoši pretim. Un pusaudzis, kurš izdomājis jaunu recepti un nu grib, lai kopā to pagatavojam –viņai arī vajag pretim labu garastāvokli. Kur to visu ņemt un katru dienu?

Un tad es aizdomājos, cik ļoti ātri mums jāmāk atjaunoties. Cik ļoti ātri “restartēties”. Kā tā taču ir vesela māksla “neatdot pa daudz sevis” un tai pat laikā visai pa īstam BŪT.

Tādēļ šai nometnei un mūsu kopā sabraukšanas reizei domāju ko savādāku un īpašu visādās nozīmēs. Nu pirmkārt jau – bija skaidrs, ka tā būs cita vieta. Šoreiz brauksim uz “Rezidence Kurzeme”, kurā izrādās, ka saimnieko mūsu jau labi zināmais un pazīstamais Reinis Ziļevs ar savu ģimeni. Tas mums ļoti patika un kādā reizē jau aizbraucām visu apskatīt un izstaigāt. Reini zinu kopš viena kopā vadīta TV raidījuma, kurā tieši runājām par sievišķību un vīrišķību. Vienu periodu Reinis pie mums Pavasara studijā vadīja savu autorprogrammu. Vārdu sakot – mūsu domas iet vienā virzienā un tas ir pasākuma organizēšanas sakarā svarīgi.

Man vienmēr ir svarīgi, kādi cilvēki apsaimnieko vietu, kuru izvēlamies savām nometnēm. Un vēl man ir svarīga tās apkārtne un spēks. Un šai ziņā “Rezidence Kurzeme” ir īpaša, jo tur ir pašiem sava spēka vietu taka. Piedevām mēs būsim vieni no pirmajiem, kas to taku baudīs.

Starp citu šobrīd pa TV3 iet raidījums “Netīrās dejas”, kas ir uzņemtas šai vietā un tur var paskatīties kādi ir numuriņi, mājas un ainavas. Vēl var iemest aci šai video. Arī te ir redzama un sajūtama vietas enerģētika: https://www.youtube.com/watch?v=sv-G6HCn0Ak

Arī programma šoreiz būs pilnīgi savādāka, jo pirmo reizi (un šī pēc skaita ir 7. nometne) vienu dienu dalīsimies darbnīcās. Mums būs atsevišķas dažādas tēmas, kur ņemt iedvesmu un kā sevi atjaunot.

Piemēram: viena būs rotu darbnīca, kuru vadīs meitene ar brīnišķīgu vārdu Luna Vita. Viņai ir pašai savs rotu zīmols un tā ir viņas aizraušanās, bizness, misija un darbs vienlaicīgi. Bet tā tēma, ko viņa atvērs šai darbnīcā būs “Kā atrast, īstenot un attīstīt savu ideju”.

Kad es pirmo reizi dzirdēju viņu stāstām par to kā 4 gadus atpakaļ viņa vēl nenojauta, ar ko nodarboties, un reāli meklēja savu vietu, savu pielietojumu un savu realizēšanos, un kā soli pa solim sāka un attīstīja savu domu par rotu darināšanu. Un tagad, kad šis zīmols ir jau starptautiski pazīstams un viņai ļoti bieži nākas man atbildēt, ka šai brīdī ir tik ļoti daudz pasūtījumu, ka uz manu vēstuli viņa atbildēs vēlāk. Viņu redzot, ir skaidrs, ka viņa savu iedvesmu gūst šai “savā pasaulē”. Mums katrai ir šāda joma. Man tā ir Pavasara studija un grāmatu rakstīšana, semināri, vebināri, sarakstes un jūs visas. Viņai tās ir rotas un viņas klientes. Un Tev tā ir kāda sava joma, kas dod vai dos prieku dēļ tā, ka vienkārši tā ir Tavējā. Lūk tāda būs viena darbnīca.

Cita darbnīca būs viss, kas saistīts ar pirts rituāliem, ķermeņa un gara svētnīcu šai vārda visskaistākajā nozīmē un to vadīs sertificēta pirtniece Jolanta Sadoviča. Jolanta mums ir jau pazīstama un bijusi gandrīz visās nometnēs katrā reizē vēl paņemot kādu līdzi – atceros pirmajā nometnē viņa bija ar divām savām lielām meitām, kādā citā nometnē ar draudzeni. Jolanta pati ir ļoti iedvesmojoša un tādēļ es nebrīnos, ka viņai līdzi nākt vēl citi cilvēki. Šogad pirms Jāņiem mēs Pavasara studijā kopā novadījām zāļu vakaru, kurā Jolanta stāstīja par to kā sagatavoties Saulgriežiem. Un vēl – viņai ir ļoti laba pašapziņa. Starp citu – tieši pašapziņa ir viena no spēkavotiem mums katrai. (pačukstēšu, ka es jau kādu laiku viņu gribu pierunāt vadīt Pavasara studijas Pašapziņas skolu).

Cita darbnīca būs saistīta ar graudiem. Kad iepazinos ar Unu Budženu tas bija Kuldīgā manos semināros un es pat nenojautu, ko viņa dara pie sevis mājās Kandavas pusē. Izrādās viņas joma ir dabas estētika un pie mums Pavasara studijā viņa novadīja graudu rituālu vienai citai mūsu kolēģei, kura bija divas nedēļas pirms dzemdībām. Nu tas bija varens mirklis, kad mēs  - lielas sievas stāvējām apkārt un dziedājām spēka dziesmas, savukārt Una īpašā kārtībā bēra graudus uz linu palaga gulošajai jaunajai māmiņai spēkam, vieglām dzemdībām, bērniņa un mammas veselībai. Un šai reizē tā bija konkrētā tematika, bet tieši tādus pat rituālus var veikt jebkurā dzīves periodā pa sev aktuālo tēmu. Par un ap grauda spēku, par rituāliem kā tos izmantot veselībai, enerģijas atjaunošanai, kaislei un romantikai, pāra attiecībām un vēl daudz kam citam – par to visu šai graudu terapijas darbnīcā.

Pilnīgi cita tēma būs pie jaunās un enerģiskās fotogrāfes Madaras Kurpnieces, jo tur varēs gūt iedvesmu no fotosesijas un sajust, cik katra esam skaistas. Madara mūs Pavasara studijā fotografēja ar Lunas Vitas rotām. Pēc tam uzņēma jauno lektoru video prezentācijas un bildēja Jolantas fotosesiju. Un tai visā bija viens tik liels radošums, ka nemaz nevar vairs pateikt, kas tad ir svarīgāks – tas process vai rezultāts. Es varu pateikt pēc sevis, ka Madara pasaka priekšā ļoti daudz knifus, kā fotogrāfijā izskatīties labāk. Un ja tas attiecas uz fotogrāfiju, tātad tas pats noder dzīvei.

O, cik gari rakstu….hmm..būs jāsadala mans stāstāmais uz vairākiem rakstiem J

Nu vēl tik gribēju teikt, ka programmā paredzēsim arī dalībnieču pašu iedvesmas stāstus pie ugunskura, jo mums katrai ir kas ļoti iedvesmojošs un brīnišķīgs dzīvē piedzīvots.

Vēl mums būs nometnes viesi –un šai reizē gribu aicināt TV žurnālisti Līgu Gaigalu, kas vadīja raidījumu “Krējums saldais” un pati vienmēr ir iedvesmojoša, interesanta, skaista, sievišķīga un laimīga.

Vēl mums būs spēka vietu gājiens kopā ar Reini Ziļevu.

Vēl mums būs iedvesmas un motivācijas tēma kopējās nodarbībās, kurās paņemsim dažādas tehnikas, ko es pati savā dzīvē pielietoju. Un vēl būs daudz kas cits – bagātīgs un vērtīgs.

Par to visu tuvākajos rakstos.

Bet tagad gribēju tik pateikt, ka no šodienas var pieteikties uz Pavasara studijas Iedvesmas nometni, kura notiks 9.-11.septembī. Un par visu vairāk tad skaties mājas lapā sadaļā “nometne”.

Jau tagad domās baudu un iedvesmojos no tā vien, ko Tev te visu rakstu.

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Piektdienas vebināru sarunas mums ir īpašas ar to, ka dalībnieces pašas iepriekš iesūta tēmu, tad es par to kādu laiku padomāju un sagatavoju prezentāciju un sarunu. Šai reizē runāsim par to kā atrast savu sapņu  nodarbošanos. Kā vispār izzināt un iepazīt sevi, kāda esmu, ar ko man patīk nodarboties, ar ko ne, kā atklāt, kurā jomā būšu visveiksmīgākā.

Es par sevi varu teikt, ka tā manā dzīvē ir otra lielākā veiksme un laime aiz laimīgas ģimenes. Nu pirmā vietā es tomēr lieku to, ka var satikt savu īsto cilvēku, ar kuru kopā ir labi. Bet uzreiz pēc tam ļoti būtiska ir šī spēja atrast sevi – ar ko tad ikdienā gribi un vari nodarboties. Un piedevām darīt to tā, ka kādam vēl bez tevis paša tas ir vajadzīgs.

Man negāja viegli, jo biju tik ļoti ieciklējusies uz savu izglītību – galu galā tikai augstākā izglītībā vien bez akadēmiskajiem gadiem (un galu galā – nepaliekot “uz otru gadu”) esmu mācījusies 11 gadus. Ja vēl pieskaita 11 vidusskolas gadus – kopā 22 : ))) Un ja vēl tas viss ir bijis tikai un vienīgi saistīts ar pedagoģiju, skolu un izglītības sistēmu, tad ar laiku rodas sajūta, ka pasaulē vispār citu jomu un profesiju nav. Plus mamma un vecākā māsa man šai jomā strādāja. Tā kā….nebija cerību saskatīt ko citu. ; )

Otra lieta, ka tā īsti neredzēju kādu citu savu talantu. Agrāk biju bijusi sportiste. Un vēl skaitījos muzikāla ar labu ritma izjūtu. Bet….tas man nedeva nekādus pavedienus. Ja nu vienīgi varētu kļūt par airobikas treneri. Starp citu  - arī variants. Bet toreiz to neapsvēru.

Un tad es vēl sāku meklēt tai virzienā – ko man vislabāk uz pasaules patīk darīt. Nu….gulšņāt un lasīt grāmatas ; ) Jā ok. Pārjautāju sev – un par ko tās grāmatas būtu? Sanāca, ka par sevis izzināšanu, par izaugsmi, par kaut ko garīgu, ilgu periodu tā bija man milzīgā tieksme uz Debesīm (Dievs, eņģeļi, zīmes, dziedināšana, kaut kā Liela saprašana un sajušana) un otra tēma, ka mani interesējusi vienmēr – tā ir mīlestība, attiecības (varētu teikt romāni un lubenes, bet… ne gluži). Man patika tas, kas ir noticis reāli. Nu, piemēram, manā bērnībā es varēju visiem uzkrist uz nerviem ar jautājumu  un lūgumu “lūdzu pastāsti man par savu bērnību” : ))) Tas bija tik mīļi. Un tik lūdzoši. Tikai es nesapratu, kādēļ neviens ar mani negrib kopā kaut ko darīt. Nu māsa bija gatava iet pilnīgi pretējā dārza galā strādāt visnetīrākos darbus, lai tik mamma viņai neliktu būt kopā ar mani, jo….es visu laiku plijos virsū, lai pastāsta kaut ko par sevi.

Vēl man ļoti patika, ka varēju ar mammu un māsām sēdēt pie galda, brokastot un runāt par attiecībām. Ar laiku, pusaudžu gados – kad kopā kaut ko strādājām un paralēli runājām par ģimeni, dzimtu, par attiecībām, par stiprām sievām, par mīlestībām… Nu vārdu sakot, man ļoti patika tādas dziļas sieviešu sarunas.

Un tik un tā, tas man nedeva nekādu pavedienu tam, ko es varētu darīt. Galu galā – kāda darba kafijas pauzē jau es varētu parunāties ar kolēģēm par attiecībām, bet….kas būtu tas darbs, par ko man nāktu naudiņa un kas cilvēkiem būtu vajadzīgs? To es nespēju saskatīt.

Tā es turpināju meklēt, paralēli lasīt, kārtot savu dzīvi, meklēt iespēju būt laimīgai. Neglābjami tuvojās mani 40 gadi un es vēl arvien nezināju ar ko nodarboties un kas man patiktu.

Un tad, kad jau satiku savu vīru un nu man bija visas iespējas ar viņu diendienā runāt par visu, kas mani interesē. Plus vēl dēļ mūsu labās saderības bija ieriktējies viss tā, ka viņam to patika klausīties un vēl man piebalsot jeb pašam ko stāstīt. Un laikam, ka tieši viņš man sāka teikt, ka ir jāraksta grāmata, ka esmu taču pedagogs man jātaisa kursi. Un tā mēs nodibinājām Pavasara studiju.

Un tikai pēc tam – atskatoties es sapratu, ka ir taču vesela shēma, kas saslēdzās, un ja es to būtu zinājusi iepriekš, tad noteikti būtu sapratusi, ar ko man jānodarbojas jau krietni vien agrāk. Vārdu sakot – tagad, atskatoties es skaidri redzu kā pie tā nonācu. Toreiz – vienkārši nonācu.

Pavasara studijā ir viss mans interešu un spēju kopums – tēmas par attiecībām, interese par dievišķo, pedagoģija un viss, ko mācījos, un galu galā sarunas, sarunas, sarunas J Plus atklājušies daži talanti. Piemēram, ka spēju rakstīt grāmatas, ka spēju saturīgi un interesanti runāt auditorijas priekšā un man pašai tas patīk.

Nu…šai reizē es izanalizēju sevi. Bet ir man kolēģe – jaunā lektore, kura savukārt stāsta šo pašu ceļu kā nonākusi līdz rotu biznesam. Stāsts ļoti līdzīgs un shēma pilnīgi tā pati. Viņa pie mums studijā vadīs klātienes nodarbības “Kā attīstīt savu ideju”. Viņa šo tēmu vadīs arī mūsu Iedvesmas nometnes vienā no darbnīcām.

Bet nu – vārdu sakot, ja vēlies uzzināt shēmu kā atrast un atpazīt savu dzīves misiju un sapņu nodarbošanos, tad tiekamies piektdienas vebinārā 1.jūlijā plkst.20.00 (ar iespēju pieslēgties čatam jau no 19.00). Pieteikšanās kā jau vienmēr: ineses.vebinari@gmail.com vai pa tālruni 29431408 (Aija).

Piesakies arī tad, ja piektdienas vakarā netiec, jo noklausīties ierakstu ir iespēja vēl trīs dienas pēc nodarbības.

 

Uz tikšanos,

Inese

Lasīt vairāk

Pēc tik garām brīvdienām un acīmredzot šāda karstumiņa iespaidā, tiešām ļoti sevi jāpierunā, lai atgrieztos vismaz kaut kādā ritmā un sāktu šķirstīt kalendāru, lai skatītos kas ir sasolīts un kādas ir mūsu tuvākās tikšanās.

Nu kaut kā man arvien vairāk iepatīkas šis plūdums pa māju. Laime.

Un cik labi, ka iešūpošanās ritmā būs caur vebināru, kad katra no savām mājām sākumā vienkārši čatosim un visticamāk “norunāsim nost savas emocijas un jaunumus”, bet pēc tam runāsim par pašapziņu un šai reizē par to, kā nesadomāties.

Nu šī nu tiešām ir ķibeļu ķibele. Un pat nezinu vai vīrieši arī no tā sirgs (gan jau), bet sievietēm tas ir pat ļoti raksturīgs. Mēs pārstāvam to daļu, kas sapņo, iztēlojas, zina skaidri uz priekšu kā vēlas. Līdz ar to pilnīgi dabiski, ka sagaidām, ka viss taču notikt tā, kā esam to iztēlojušās. Un tad nāk tā daļa, ar kuru ne vienmēr tiekam galā, jo izrādās, ka viss gluži neatbilst mūsu iecerēm un ne viss, ko gribējām, piepildās.

Un tālāk sākas pašapziņas jautājums. Tālāk ir tas, par ko rīt runāsim mūsu tēmā “Kā neuzkāpt uz idealizācijas un pašapmāna grābekļiem”. Protams, ideālā variantā mūsu ieceres piepildās 1:1. Par to nerunāsim. Paņemsim to variantu, kad realitāte no vēlmēm, sapņiem un vīzijām atšķiras. Un tad faktiski ir vairāki varianti. Vai nu pieņemam, ka ir forši, kā ir. Ka izejot no tā, kā ir, atkal kaut ko varam mainīt.

Bet dažreiz gadās, ka sākam idealizēt savu dzīvi un dzīvot ilgās un sapņos. Un vairs realitātei nepievēršam uzmanību.

Tā atšķirība no pozitīvas attieksmes un idealizācijas ir tā, ka pozitīva attieksme ir reāla. Mēs redzam kā ir, un mīlam sevi un dzīvi un ar pašapziņu un prieku mainām to, kas mums nepatīk. Bet idealizācija ir sevis mānīšana, kad sev iestāstām, ka ir daudz labāk, nekā tiešām ir. Kad iestāstām sev kaut ko citu.

Nu, piemēram, bērns izlaidies tā, ka sen jau kāpj vecākiem uz galvas, bet mamma vēl arvien priecājas “redz, kāds viņš man ir lielais skolotājs”. Nu ok. Ir jau ir skolotājs. Tikai viņš ir arī izlaists bērns un tā lielākā skola būtu iemācīties mainīt attieksmi, lai viņš neturpina šo savu attieksmi.

Vai vīrs, kurš varbūt pāri mēram lieto alkoholu, mājās lielāko tiesu ir nodarbināts ar TV pulti vai viedtālruni, bet sieva tik pilnveidojas, lai “vēl vairāk kalpotu savam vīram”.

Vai cits gadījums, kad idealizējam pašas sevi. Nu, piemēram, kāda no mums sen jau dzīvo pāri saviem līdzekļiem un tai pat laikā priecājas par savu “sievišķību caur šopinga terapiju”.

Man pašai ir viens idealizācijas grābeklis, uz kura uzkāpju regulāri – es idealizēju savu suni un viņa māku uzvesties. Piedevām es esmu pilnīgi pret suņu dresēšanu. Man liekas, ka viņš vienkārši zina un saprot, ko var un ko ne. Un tad nu laiku pa laikam izrādās, ka tomēr ne.

Tiesa, šis pats grābeklis man ir ar pilnīgi visiem cilvēkiem, ka man kaut kā liekas, ka katrs taču pats zina, kas ir ētiski, kas nav. Kas ir pieklājīgi, kas nav. Un tad es sadomājos, cik pretim būs šādi pieklājīgie, un kad nav, tad gandrīz vienmēr jūtos izsista no sliedēm. Manā gadījumā šis ir mans vājums. Jo ja nebūtu sadomājies, ka būs pieklājīgi, bet pieļautu, ka cilvēki ir dažādi, tad pieietu jebkurai situācijai mierīgāk bez graujošām emocijām.

Nu lūk – kā dzīvot dzīvi bez graujošas attieksmes pašiem pret sevi un pret apkārtējiem, kā negraut savu pašapziņu ar domām “viņš/a mani neciena” vai “kā pret mani tā drīkst izturēties”, par šo un vēl daudz ko citu runāsim rīt, pirmdien, 27.jūnijā plkst. 20.00 mūsu Pašapziņas vebinārā.

Piedalies droši pat tad, ja iepriekš neesi klausījusies.

Un atceries, ka visus mūsu vebinārus vēl trīs dienas var klausīties ierakstā.

Pieteikšanās: ineses.vebinari@gmail.com vai pa tālruni 29431408 (Aija).

Ar mīļumu šai karstajā svētku laikā,

Inese

Lasīt vairāk

Viss sākās ar sarunām. Pirms svētkiem bijām uz baznīcu pieteikt bērna kristības un tur iepriekš ir paredzētas vecāku tikšanās ar mācītāju. Mācītājs Linards Rozentāls mums ir jau pazīstams. Pirms daudziem gadiem viņš kļuva mans mācītājs, kad iesvētījos, viņš bija mūsu dvīnīšu mācītājs un nu viņš pilnīgi dabiski ir mūsu izvēle bērniņa kristībām.

Sarunas bija par dzīvi un par cilvēkiem. Par to, cik dažādi esam. Līdz nonācām līdz tēmai – eneagrammas. Jau no dažādām pusēm iepriekš esmu dzirdējusi par šiem deviņiem “tipāžiem”, kā cilvēki sevi var atpazīt, bet tā kā kādus trīs gadus atpakaļ iepazinu socioniku un 16 tipus, man negribējās sev jaukt galvu, kamēr sajūtos kaut necik stabili jau šai vienā sistēmā. Un paralēli paņemt citu, man būtu pa daudz. (es vispār neesmu sistēmu cilvēks).

Tomēr, kad kāds cilvēks ar lielām dziļām zināšanām tai pat laikā vienkāršiem vārdiem stāsta par to, cik dziļi Bībelē sakņojas šīs eneagrammas, tas mani tiešām uzrunāja un ieinteresēja. Viņš runāja par 9 kaislībām jeb “deviņiem grēkiem”, kas ir pamatā katram šim raksturojumam. Lieki teikt, ka mums katrā ir visas deviņas īpašības un kaut kas no katra tipa, tomēr tai brīdī, kad lasi vai klausies par sevi (šo sava rakstura aprakstu), tu nekļūdīgi atpazīsti sevi.

Es sevi atpazinu tai brīdī, kad ieraudzīju katra rakstura nosaukumu mājas lapas pirmajā atvērumā: http://www.eneagramma.lv/

Tomēr godīgi aizgāju uz video lekciju sadaļu http://tornakalns.eu/?mediateka=18-01-2014-kas-ir-eneagramma , kur ir semināra ieraksts un stāsts par katru šo tipu, lai tomēr izprastu dziļāk un atpazītu ne tikai  sevi, bet arī citus. Un pats galvenais, lai saprastu, kādēļ vispār cilvēkus mēģina kaut kur kaut kā iedalīt, sagrupēt vai sadalīt. Un izrādās, ka nemaz jau nemēģina. Ka vienkārši tā tas ir noticis dabiski, mums piedzimstot un veidojoties. Ka mēs paši esam ar kādu no šīm rakstura iezīmēm apveltīti un apdāvināti vairāk un spilgtāk. Un tad, kad uzzini, kurš “musturs” esi, jeb kuram musturam piederi, tad ir vieglāk sevi saprast, un līdzsvarot.

Ir vairākas pieejas dzīvē. Ir tā saucamā veiksminieka teorija, ko izmanto cilvēki, kas ir redzami ko sasnieguši un dalās ar savu veiksmes formulu un tā skan apmēram tā: “Nevajag darīt to, ko dara visi. Ir jāizvēlas tās lietas, kuras tu proti labāk kā citi, un veltīt tām visvairāk laika”. Un es varu viennozīmīgi pateikt, ka mana Pavasara studija un grāmatas, Laimes terapijas un viss veiksmes stāsts ir bāzēts tieši uz šo atziņu. Es vienkārši izmantoju visas savas stiprās puses un diendienā spodrināju tikai to sava rakstura un dzīves daļu. Tas kādu laiku mani darīja ļoti laimīgu un veiksmīgu.

Bet ar laiku ir tā, ka tas, ko tu netrenē – atrofējas jeb neattīstās. Un ja kāda daļa tevī “uzkačājas” pa lielu, tā arī sāk traucēt. Tādēļ ir vērts iepazīt savas švakās puses un stiprināt savu “vājāko ķēdes posmu”.

Un man patīk, ka eneagrammu šis vēstījums (nu vismaz tā kā to pasniedz Linards Rozentāls) ir nevis par to kā sevī uzspodrināt šo savas konkrētās eneagrammas spozmi un izmantot to savai veiksmei, bet gan kā un ar ko to līdzsvarot, lai kļūtu savā raksturā pilnīgāks, līdzsvarotāks, harmoniskāks.

Ja esi ļoti pieķēries kaut kam vienam – tad diemžēl no tā kļūsti atkarīgs. Tiklīdz kļūsti atkarīgs, tad atņemot jeb pazaudējot šo vienu, tu esi nevarīgs. Tādēļ ir labi, ja varam sevi izzināt un būt ne tik šauri.

Nu vārdu sakot – dēļ tā, ka šogad ir netipiski svētki ar tik karstu laiku, ka ar mazu bērniņu laukā gandrīz vai nevaram uzturēties, dzīvojam pa māju, pa terasi un fonā mums skan šie semināri no mājas lapas eneagramma.lv. Tiešām vērtīgi.

Tā man ir dāvana no Debesīm šajos Jāņos. Tādēļ nu dalos ar to ar Tevi.

Priecīgus svētkus un svinēšanu.

Svinam dzīvi:)

 

Inese

Lasīt vairāk

Atceros, kad tad, kad pēkšņi biju palikusi viena, mana sajūta bija tik nepierasta, ka es pat nevaru pateikt kā toreiz jutos. Tagad atskatoties uz padsmit gadus atpakaļ bijušiem notikumiem, liekas, ka viss bija pēc kādas konkrētas shēmas. Izsāpēju šķiršanos, pieņēmu esošo situāciju, iemācījos būt laimīga viena, izbaudīju šo sev īpašo periodu un …satiku Īsto un Vienīgo.

Bet toreiz viss tik viegli gan nelikās.

Sākumā tā sajūta bija pilnīgi neizprotama – nu pirmkārt, es to nevienam nevarēju pateikt. Tas, ka esmu izšķīrusies no “sava ideālā pāra” (jo tādu tēlu par sevi bijām radījuši) bija zināms “kauna traips” un prasīja paskaidrojumus vismaz tuvākam lokam. Man bija tā, ka domāju, nu kaut nu kādu laiku es vispār nevienu nesatiktu un man nebūtu nekas jāpaskaidro.

Nākamā mana sajūta bija absolūta neērtība, ka tagad taču man jāiet vienai visur tur, kur agrāk gāju vīram pie rokas. Toreiz secināju, ka vispār nezinu kā tas ir – būt sabiedrībā vienai, jo man vienkārši nebija tādas pieredzes.

Nākamā sajūta – es biju apmulsusi no tā, ka neviens mājās nesagaida, ka nav ar ko parunāt, ka nav ar ko saskaņot plānus, ka nav “nevienam jāatskaitās” kur esmu, ja aizkavējos.

Pie šīs sajūtas ļoti ātri pieradu. Atceros, kā sākumā vienkārši kaifoju par to, ka man nav nevienam jāpaskaidro kāpēc gribu staigāt pa lielveikalu, piemēram, desmitos vakarā.

Un vēl es atceros (priekš sevis kauna pilno) atvieglojuma sajūtu un brīvības sajūtu, jo….pēdējos gadus par savu ģimeni biju tik ļoti cīnījusies, ka tad, kad tas viss beidzās un es zaudēju, man tik un tā bija zināms atvieglojums, jo … vairs neko nevarēja darīt…man vairs nebija jācīnās.

Šis viss bija kāds pirmais pusgads, kopš toreiz dzīvoju viena. Un ne par kādu īpašu laimi te runāt nevaru. Tā bija izdzīvošana jaunajos apstākļos, lai nepazaudētu pašcieņu, pašapziņu un neļautos upura lomai.

Un tomēr vienā brīdī tas kaut kā izmainījās. Bija sākusies mana laimes terapija un es mācījos būt laimīga viena. Jā, es protams vēl arvien gribēju laimīgu ģimeni. Jā, es vēl arvien gribēju bērnus. Un jā – es gribēju vienkāršu sievietes laimi, kad mājās smaržo pīrāgi, ir mīļa ģimene un tiek gaidīti ciemiņi. Jā, es to visu gribēju…. Un man nekā no tā visa nebija.

Un vēl kaut kur klusībā es zināju, ka tikai tad, kad būšu apguvusi šo vienatnes laimi, es varēšu tikt pie nākamā pakāpiena. Ka diezin jau vai mani liktenis atpestīs no šīs pieredzes. Nē, protams, tā nebija.

Gāja gadi. Es kopumā viena nodzīvoju četrus gadus. Un tikai tad, kad es tiešām iemācījos būt laimīga viena, es varēju satikt savu cilvēku un izveidot laimīgu ģimeni. Tikai tad, kad man bija, ko dot, tas varēja notikt.

Tā bija mana pieredze, jo es tiešām ļoti gribēju būt pārī un veidot ģimeni. Bet varētu jau būt arī, ka vienkārši gribās būt vienai.

Nu lai nu kā – bet mēs katra gribam būt laimīga. Un tieši tādēļ, es jau ilgāku laiku domāju, cik vērtīgi būtu, ja reiz kāds lektors novadītu tieši šādu tēmu – kā būt laimīgai tad, kad esi viena. Un man bija ļoti svarīgi, lai redzu, ka tas nav falši. Ka cilvēks, kurš to runā, tiešām ir pārpilns laimes un mīlestības.

Kad Jolanta teica, ka viņa gribētu un varētu vadīt tieši šo tēmu, es sapratu – jā, viņa ir īstā lektore, kura ir brīnišķīgs piemērs, kā dzīvot un baudīt savu dzīvi vienai un darīt to pilnasinīgi un piepildīti.

Tādēļ, ja vien Tev šobrīd ir periods, kad tā nu ir gadījies, ka esi viena, tad esi laipni aicināta pirmdien uz Jolantas Sadovičas vadīto semināru Pavasara studijā “Viena un laimīga”. Vairāk lasi: http://pavasarastudija.lv/2016/06/01/viena-un-laimiga/

 

Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk

Kādu laiku jau vairākkārtīgi domāju, ka gribētu iziet pati kādu kursu, kas tomēr tā pa īstam atšķirtos no tā, ko pati vadu. Man pēdējos gados ir tik daudz notikumu, kuri ir paņēmuši daudz spēka un devuši daudz, daudz prieka, un nu ir kaut kā pēc tā visa jāsakārtojas.


Jau sāku apskatīt piedāvājumus, kas tad kur notiek, kad pēkšņi man Liktens piedāvāja tikšanos ar Vitu. Sarunājām satikties Pavasara studijā uzreiz pēc meditāciju nodarbības. Un tas bija tik mīļi – viņa kā nāca pa durvīm, uzreiz novilka apavus un nolika tos maliņā. Var jau būt tādēļ, ka mēs visas bijām basām kājām (dēļ meditācijas), bet varbūt aiz cieņas un mīlestības pret šo vietu. Tas man tik ļoti patika. Viņa smaidīja gaišu smaidu – un tas man atkal ļoti patika. Un mums no pirmā teikuma bija ārkārtīgi viegli saprasties. Tas man atkal jau tik ļoti derēja.


Vita ir gājusi mums visām tik pazīstamo ceļu, ka, gribot pašai sakārtot savu dzīvi, ir iemācījusies TIK daudz, ka nu tas ir kļuvis par viņas pamatnodarbošanos. Varbūt atšķirība ir tas vēriens ar kādu viņa ir mācījusies. Tas ir bijis Amerikā, un Austrumu zemēs.  Tas ir bijis pie tik izciliem skolotājiem, kādus es varbūt tikai caur grāmatām esmu satikusi. Viņa ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus un lielu daļu sava laika, lai vienkārši apbraukātu pasauli, ceļotu, vērotu, satiktu Skolotājus un pilnveidotos. Darbs finanšu jomā, to viņai ir palīdzējis nodrošināt.


Un laikam, ka tieši tas man patīk – ka viņa nāk no pilnīgi citas sfēras – no biznesa vides, no vides, kur apgrozās liela nauda un ļoti turīgi cilvēki, un tai pat laikā ir tieši tik vienkārša, ka sēž Pavasara studijā basām kājām. Viņā ir šis plašums.


Vēl ir tā, ka  - sāc runāt vienalga par kuru tēmu, un jūti, ka viņa šai tēmā zina daudz. Ir interesanti. Ir dziļi. Ir pa īstam. Mēs norunājām stundu, un tikai tādēļ, ka man bija jāskrien mājās pie mazulīša, bijām spiestas pārtraukt. Ja nē – es būtu ar interesi klausījusies vēl un vēl.


Visvairāk mani ieinteresēja Regresijas metode, ko viņa vada, un uz to noteikti iešu uz individuālo konsultāciju. Vita teica, ka šo metodi var vadīt gan individuāli, gan grupās un tas vērtīgākais tai visā ir – ja caurskati kaut vai 5 pēdējo gadu notikumus un sakārto attieksmi, tad pēc tam sevī atbrīvo TĀDU milzu potenciālu, kuru savukārt vari izmantot jaunu mērķu un sapņu sasniegšanai un īstenošanai.

Visbiežāk jau ir tā, ka iesprūstam kādās neizstrādātās emocijās vai pārliecībās, un līdz ar to sevi nobremzējam. Lūk šī metode ļauj tikt ar sevi galā, iztīrīt un atbrīvot. Jūtu, ka esmu gatava to šobrīd pielietot.


Un tad pilnīgi cits Vitas vadīts virziens ir “Dzīves praktiķu skola”, kura ir izveidota vairākās tikšanās reizēs un tās galvenais mērķis ir sakārtot attieksmi pašam pret sevi, pavērot savu pašuztveri, ar ko sevi bremzējam, ar ko virzām – kad esam veiksmīgas, bet kad “liekam sev spieķos sprunguļus”. Nu vārdu sakot – skats no malas pašām uz sevi. Otrā šī kursa etapā tiek runāts par komunikāciju ar “ārpasauli”, kas ir viss, kas ir ārpus mums pašām.


Par šo Vita teica, ka tas ir pats vērtīgākais, ar ko vispār sākt ko savā dzīvē mainīt. Un tur es tiešām varu piekrist, ka mēs runājam un mūs nedzird, ka mēs sarunājamies, bet pašas neklausāmies, ka mēs diskutējot vairāk mēģinām aizstāvēt savu viedokli, nevis ieklausīties otrā. Es pēdējā laikā tiešām to ļoti pamanu savā pašas dzīvē.


Nu un trešais bloks šai kursā ir par to kā uzdrošināties dzīvot plašāk, gribēt vairāk, sasniegt vairāk, dzīvot ar lielāku elpu. Un neiet runa par vīrišķīgās dzīves sasniegumiem un rezultātiem – iet runa par mūsu sapņiem, kuri var īstenoties, ja pašas to ļaujam. Un katrai jau mums tie ir savi.


Sarunājām sagaidīt Jaunu Mēnesi un šo kursu sākt 9 jūlijā. Es noteikti būšu kā dalībniece šai kursā un mani ļoti interesē viss praktisko tehniku kopums, par kuru Vita runā. Jā, uzreiz jāsaka, ka tās nebūs lekcijas un tas nebūs seminārs – tās būs PRAKTISKĀS NODARBĪBAS.


Jā, un vēl – ja runājam par Vitu, viņa ir numerologs. Un pie viņas droši var pieteikties uz individuālo konsultāciju arī šai ziņā.


Nu vārdu sakot – vairāk par Vitu var palasīt šeit: http://pavasarastudija.lv/2016/06/14/dz...

Par kursu šeit: http://pavasarastudija.lv/2016/06/14/dz...

Un par individuālajām konsultācijām un pierakstu var interesēties pie Santas uzpavasarastudija@gmail.com vai pa telefonu 29100714. Būs pieejamie laiki un iepriekšējais pieraksts.

Praktiķu skolā uzņemsim ne vairāk kā 12 dalībnieku. Un es pati jau vienu vietu esmu aizņēmusi : )


Lūk tā man Visums sakārtoja iespēju pašai iziet vienu brīnišķīgu kursu un treniņu, lai atbrīvotu enerģiju kam citam un lielam.


Ar mīļumu, Inese

Lasīt vairāk