Laimes terapija - Inese Prisjolkova
Laimes terapija

Par to, kā būt laimīgai, ir sarakstīti blāķi ar grāmatām un diskutēts tik daudz, ka šķiet – ko vēl jaunu varētu pateikt par šo tēmu. Taču ceļš līdz laimei jau veidojas no personīgās pieredzes. Tieši to savā grāmatā Ieelpo laimi un mīlestību kā pamatu izmantojusi pozitīvās domāšanas centra Pavasara studija vadītāja Inese Prisjolkova. Tūlīt pat nāks klajā arī viņas Laimes dienasgrāmata. Ievai šķita, ka Inesei varētu būt kas sakāms par laimi. Turklāt viņa pati ir izgājusi cauri smagiem dzīves pārbaudījumiem – pirmā vīra zaudējumam, pārciestam insultam un īslaicīgam redzes zudumam, kā arī – nav naudas un nav darba posmam dzīvē.

 

 – Pēc izglītības esat mākslas pedagoģe. Kā nonācāt līdz grāmatas rakstīšanai?

Kad pirms diviem gadiem izveidoju savu studiju, mājas lapā dienu dienā rakstīju par to, kā ikviena no mums var sakārtot savu dzīvi jomu pa jomai – sākot no savstarpējām attiecībām un mīlestības un beidzot ar finanšu sfēru. Tās informācijas bija uzkrājies tik daudz, ka gribējās tajā padalīties ar citiem. Tāpēc radīju tādu kā laimes rokasgrāmatu. Lai cilvēki, kas jūtas nelaimīgi, aizdomātos, kāpēc tādi ir un ko varētu darīt lietas labā.

 – Pati arī zināt to, ko nozīmē būt nelaimīgai?

Esmu dzimusi ļoti laimīgā ģimenē kā gaidīts un mīlēts bērns. Mani jau kopš piecpadsmit gadu vecuma interesēja dzīves jēgas jautājumi. Kad vērās dzelzs priekškars un parādījās iespējas tikt klāt psiholoģiskai un ezoteriskai literatūrai, lasīju visu, ko vien varēju - sākot ar krievu lielajiem autoriem manā skatījumā – Siņeļņikovu, Pravdinu un beidzot ar amerikāņiem - Luīzi Heiju un Maiklu Ņūtonu. Viņu rakstītais mani ļoti spēcīgi ietekmēja un iedvesmoja. Viņu grāmatās atradu kaut ko tādu, ko ne skolās, ne augstskolās nemācīja. Ar sevis pašizglītošanu nodarbojos jau divdesmit piecus gadus. Un nu jau divus gadus strādājot ar cilvēkiem, mēģinu saprast, kāpēc tik daudziem neizdodas kļūt laimīgiem. Jo šķiet, kāpēc mana pašas dzīve kļūst aizvien laimīgāka – esmu satikusi gan savu īsto dzīves vīrieti, gan daru darbu, kas man patīk, gan nopelnu pietiekami daudz naudas, bet citiem nesanāk?! Un esmu nonākusi pie vienas atziņas - mums ļoti patīk lasīt un parunāt par to, kā kļūt laimīgiem, bet negribas neko darīt lietas labā, lai paši tādi kļūtu. Es, piemēram, kļuvu laimīga tad, kad man nebija ne naudas, ne vīra, ne bērnu. Pavasara studija radās tad, kad man nebija ne graša pie dvēseles. Bet es absolūtā laimē rakstīju savu grāmatu un vadīju seminārus. Sākumā trīs cilvēkiem, tad pieciem, kamēr šobrīd jau vadu seminārus divsimt cilvēku lielai auditorijai. Kāpēc es tik mierīgi to uztvēru? Tāpēc, ka pirms tam iekšēji biju sevi sakārtojusi. Sievietēm vienmēr saku - neīgņojieties un nedusmojaties par to, ka neesat satikušas savu īsto un vienīgo cilvēku. Īstais cilvēks pie jums atnāks tad, kad iemācīsieties būt laimīgas. Turklāt kāpēc lai vīrietis pievērstu uzmanību īgnai un dusmīgai sievietei?! Visticamāk, ka nevarīga nelaimes čupiņa pievilks tādu pašu. Jo tas, ka līdzīgs pievelk līdzīgu, ir Visuma likums. Ja tev nav naudas vai trūkst vēl kaut kā, neceri, ka kāds nāks un risinās tavas problēmas! Drīzāk satiksi cilvēku, kurš cerēs, ka tu atrisināsi viņa problēmas.

Mana Laimes dienasgrāmata ir viens no ceļiem, kā pierunāt sevi kaut ko darīt lietas labā, lai dzīve būtu laimīgāka. Desmit maniem stāstiem pa vidu būs tukšas līniju lapas, kurās katrs pats varēs ierakstīt savus dzīves laimīgos mirkļus. Pozitīvs ir mirklis, kurā izdzīvojam prieku. Kad to pierakstām, mēs otrreiz izlaižam cauri sev pozitīvo enerģiju. Pēc laika pārlasot šos ierakstus, vēlreiz smeļamies no šīs pozitīvās enerģijas.

Un vēl. Nekas nav motivējošāks par paša personīgo pieredzi. Jo citu veiksmīgajai pieredzei reizēm noticam, reizēm nē. Bet kā var nenoticēt pats sev, tam, ka izdodas?

 – Pēc jūsu teiktā saprotu, ka gribam būt laimīgas, bet negribam piepūlēties?

Pirmais laimes terapijas likums ir – es nolemju, ka gribu būt laimīga! Tālāk jāsāk mainīt savi paradumi! Pieradināt sevi skatīties nevis uz to, kas nepatīk, bet – kas patīk. Bet kā parasti notiek?! Mēs pārnākam mājās un pirmais, kam pievēršam uzmanību, ir izlietne ar nemazgātu trauku kaudzi. Kāpēc ienākot mājās uzreiz sevī uzņemt negatīvo informāciju? It kā kāds mūs būtu nobūris. Jo kāpēc mēs visu laiku meklējam, kam piesieties – dzīvei, citiem cilvēkiem, sev. Un tad tik sākam visus kritizēt, it kā tā varētu padarīt dzīvi labāku. Laimes terapija ir jāuzsāk citādi – izejot no tā, kas patīk, nevis nepatīk. Nevis šķendēties par to, ka suns no dārza ieskrējis mājā ar smilšainām ķepām un nu visa grīda ir netīra, bet domājot par to, cik forši, ka man ir suns, kurš sagādā tik daudz prieka. Tad, kad mēs stāstām citiem par saviem sapņiem, nereti mūsu laimes komplektā ietilpst īstais dzīves vīrietis, bērni, suns, vēl kaut kas. Bet tikko saskaramies ar realitāti – to, ka suns met spalvu, bērns būdams mazs kakā biksēs, bet vīrs nedara visu tā, kā esam iecerējušas, kļūstam dusmīgas. Tā taču nav tā laime, ko bijām iedomājušās! Kaut arī, patiesībā, ja mums atņemtu gan vīru, gan bērnu, gan suni, tad gan mēs izjustu, ko nozīmē būt nelaimīgai. Jāskatās uz visu no pozitīvās puses!

 – Vai ir iespējams un vai vispār nepieciešams būt laimīgai nepārtraukti?

Man šķiet, ka to var iemācīties. Un tas nebūt nenozīmē dzīvot tādā kā eiforijā. Laime jau nav tikai devītais vilnis. Tā ir arī tad, kad jūra ir mierīga un viļņu vispār nav.

Ir brīži dzīvē, kad grūti būt laimīgai – piemēram, tu izšķiries no vīra, zaudē darbu vai notiek kaut kas cits ne visai iepriecinošs. Bet tad atkal ir vērts uztvert šo situāciju filozofiski – padomāt par to, ka šīs visas lietas notiek tāpēc, lai atbrīvotu vietu kaut kam citam un varbūt pat daudz labākam par iepriekšējo.

Starp citu, laimes enerģiju var izmērīt ar svārstiņu. Ja svārstiņš virs mūsu galvas griežas pulksteņrādītāja virzienā, tas nozīmē, ka mums piemīt dievišķa enerģija un mēs piesaistām labus cilvēkus. Ja tas griežas pretējā virzienā, tad tas nozīmē, ka mūsu enerģija ir graujoša. Tā grauj veselību, attiecības, dzīvi, spēju nopelnīt naudu un tā joprojām. Saprotot, ka mūsu spēkos ir iegriezt pozitīvo enerģiju, mēs varam daudz ko darīt lietas labā. Kā? Tikko jūtam, ka tuvojas īgnums, agresija, varam to izmainīt. Kāpēc  ļauties īgnumam un uzkurināt sevi vēl vairāk? Citiem taču ir vienalga, vai es šobrīd īgņojos vai nē. Bet man pašai gan no savām dusmām kļūst tikai sliktāk. Tāpēc īgnumu aizstāj ar labām domām! Vari tajā brīdī iedomāties kaut ko mīļu vai arī noskaitīt tēvreizi. Tas viss iegriež svārstiņu pozitīvā virzienā.

 – Vai tiešām jebkura no mums var iemācīties būt laimīga?

Ja jau iepriekš sev teiksi: «Man nekas nesanāks», tad arī nesanāks. Jo tas, ko domājam, arī piepildās. Ir jāaudzē apziņas līmenis – es varēšu, es darīšu, un man viss sanāks. Ja reiz katrai no mums ir lietas, kas sagādā prieku un labsajūtu, tas nozīmē, ka varam būt arī laimīgas. Un nevajag simtprocentīgi vadīties pēc grāmatu ieteikumiem. Jo ne viss no citu ieteiktā mums der. Lai iegūtu savu pieredzi, pirms tam izlasīju tūkstoš grāmatu, un tikai kaut kas no tā visa man tiešām derēja. Tāpēc ir jāmēģina.

 – Jūs pati esat piedzīvojusi divus insultus, uz brīdi zaudējusi redzi...

Pirmo reizi tas notika, braucot pie BMW stūres. Pēkšņi konstatēju, ka vairs neredzu. Manī iestājās milzīga panika. Bet es tiku ar to galā. Pēc tam arī sapratu, kāpēc ar mani tā notika. Es tikko biju zaudējusi savu vīru un iegrimusi pilnīgā apātijā, ne par ko nespēju priecāties. Tikko man pazuda redze, sapratu, ka pati biju to piesaukusi – es taču neko vairs negribēju dzīvē redzēt, par neko negribēju priecāties. Pēc šī gadījuma sapratu, ka man nav tiesības būt nelaimīgai. Jo patiesībā Dievs mums visu ir sarūpējis dzīvei. Un par to nepriecāties patiesībā ir nepateicība. Es lēnām, soli pa solim mainīju savu dzīvesveidu un attieksmi pret lietām. Lai attīrītos, veicu pat tādu ļoti drakonisku metodi kā organisma tīrīšanu ar sālsūdeni. Es vairs neēdu gaļu, zivis, jo negribu uzņemt sevī to stresu, ko pirms nomiršanas piedzīvo dzīvās būtnes. Līdz tam dzēru šņabi, bet tagad pilnībā esmu atteikusies no alkohola un kafijas. Turklāt peldos jūrā līdz brīdim, kamēr tā aizsalst. Kāpēc es to visu daru? Tāpēc, ka man tas palīdz justies labāk.

Manā dzīvē bija arī ilgstošs vientulības periods. Bet man ļoti gribējās satikt savu cilvēku un būt laimīgai kā sievietei. Visas manas lielās pārmaiņas notika tāpēc, ka es viņu ļoti, ļoti gaidīju. Satiekot savu īsto cilvēku, arī mana dzīve sakārtojās – viss iegriezās pozitīvā virzienā.

 – «Man viss ir, bet pilnai laimei tomēr kaut ko pietrūkst». Kā jūs komentētu šo teicienu?

Tas tikai nozīmē, ka sieviete ar prātu ir sakārtojusi visu savu dzīvi pēc stereotipiem un standartiem. Bet dvēselei jau nevajag prāta sariktētās lietas. Kaut arī, no otras puses, ja neesam atradušas savu īsto cilvēku, tas tomēr var būt iemesls sarūgtinājumam. Jo mēs tomēr esam radīti, lai dzīvotu pārī. Man noteikti nebūtu spēka darīt visu to, ko daru, ja man blakus nebūtu vīra un viņa atbalstošās mīlestības.

Ja dvēseles balss nav sadzirdēta, tā sāk buksēt. Piemēram, mēs pabeidzam vidusskolu un dodamies tālāk mācīties. Mums pašām ļoti patīk zīmēt un mēs vislabprātāk savu dzīvi saistītu ar mākslu. Taču mamma vai arī tētis mums iesaka stāties juristos, jo šajā profesijā var labi nopelnīt. Paklausīga meita dara to, ko mamma liek. Viņa izmācās par juristi, izveido ļoti labu karjeru, apprecas, piedzemdē bērnus, bet iekšēji viņā visu laiku gruzd tā nepiepildītības sajūta – bet es taču tā gribēju gleznot! Šo sajūtu nevajag ignorēt. Jo var jau gleznot arī hobija līmenī.

Tas pats ir ar partnera izvēli. Arī tai vajadzētu notikt ar sirdi, nevis apprecēties tāpēc, ka viņš ir labs cilvēks, bagāts vai tāpēc, ka mammai patīk.

Pat tās sievietes, kas pilnībā sakārtojušas savu dzīvi, iekšēji var nejusties laimīgas. Jo vislielāko gandarījumu mēs saņemam darot kaut ko no sirds, kas mums ļoti patīk. Ja mums pašām ir prieks par to, ko darām, arī citi to tā uztvers.

 – Sievietes bieži vien nemaz neapzinās, kādu dzīvi viņām patiktu dzīvot. Kā saprast to, kas dara laimīgu?

Tikai iepazīstot sevi. Kāpēc mēs tik labi zinām, kā padarīt laimīgus citus – bērnus, vīru, mammu, tēti? Tikko mums pašām jājūtas laimīgām, tā iestājas apmulsums. Jo var gadīties, ka tad, kad mums iedod trīs brīvas dienas, kurās atļauts darīt visu, ko sirds kāro, mēs jūtamies slikti. Jo bērni laukos, vīrs makšķerē, un nevienam no mums nekas nav vajadzīgs.

Laimes terapija mūs atved atpakaļ pie sevis - mājās. Jo mēs vairāk sākam domāt par sevi, par to, kas mums ļoti, ļoti patīk. Kādai tā būs ēst gatavošana, citai – adīšana. Svarīgi ieklausīties sevī un atļaut sev būt tādai, kādai gribas būt. Ja gribas samīļot vīru, tad pieej viņam klāt un samīļo, nevis pienākuma pēc noglāsti plecu.

 – Daudzas sievietes laimīgas dzīves vietā izvēlas rutīnu – jo tā tomēr drošāk.  

Manuprāt, mēs bieži vien nenovērtējam savu dzīvi. Jo nesaskatām tajā ne brīnumus, ne skaisto, kas notiek ik uz soļa. Kad iestājas rutīna mīlējoties? Tad, kad atstrādājam šo procesu, nevis baudām. Bet būšana kopā ar mīļoto cilvēku patiesībā ir unikāla. Jo tu nekad nezini, vai rīt vēl būsi ar viņu kopā. Tāpēc baudi šīs attiecības, nevis izturies pret tām tik pavirši!

 – Sakiet, kā var sākt iemīlēt sīkumus?

Mēs varam vienkārši kopt māju, bet varam to arī samīļot. Kā? Nevis tāpat vien izmazgājot grīdu, bet samīļojot katru grīdas flīzīti vai dēlīti. Nevis automātiski mazgājot traukus, bet izbaudot, kā ūdens līst pāri rokām un kā gurkst tikko nomazgāta krūzīte. Var burtiski nopaijāt katru lietu savā mājā.

Un vēl. Sievietei nav jādara astoņus darbus vienlaicīgi – jācep gaļa, jārunājas pa mobilo, jāmazgā veļa un ar acs kaktiņu vēl jāpieskata bērns. Jo darot visu vienlaikus, nevar izbaudīt katra sīkākā procesa burvību. Drīzāk iedzīvoties stresā.

 – Sievietes nereti sūdzas – «es smagi strādāju, piekūstu, kas tad tā par laimi»? Laime būtu, ja nevajadzētu darīt neko...

Ļoti piekūstam tad, ja strādājam tikai uz to, kā pēc iespējas ātrāk sasniegt rezultātu. Par baudu šādā procesā nav ne runas. Piemēram, es tikko grābu lapas tāpēc, ka man patīk to darīt, nevis, lai pēc iespējas ātrāk nogrābtu kaut kādu laukumu un skrietu nākamajos darbos. Man bija vesela stunda, lai izbaudītu lapu grābšanas prieku. Ja par mērķi būtu uzlikusi nogrābt pēc iespējas lielāku laukumu, būtu stresā par to, ka tik maz izdarīts. Tāpēc gribu aicināt sievietes neizdzīt sevi! Sievietes ļoti bieži iesliecas vīriešu enerģijā. Viņas strādā pārāk smagi, uzņemas pārāk daudz - tikai, lai kaut ko pierādītu. Patiesībā sieviete ir maigs persiks – ar plānu  pūciņu un miziņu riņķī, garšīgu un saldu mīkstumu. Persika viducī gan ir kauls, bet ja to iemin zemē, sieviete izaudzē jaunu persika koku. Ko dara Latvijas sievietes? Viņas plēš vaļā to persiku un rāda – tu redzi, kāds man kauls ir iekšā, redzi, ko es spēju izdarīt! Un to viņas saka gan vīrietim, gan citām sievietēm. Kāpēc? Persiks taču ir tik skaists savā veselumā!

 –Taču ja sievietei blakus nav mīļotā vīrieša, kas tad viņas vietā visus tos darbus darīs?

Es arī esmu dzīvojusi kādu laiku viena, bet tāpēc vien vēl nepārvērtos vīrišķīgā sievietē. Pat ja man saplīsa mašīna, es uzticēju to salabot vīriešiem. Un vīrieši vienmēr palīdz tad, kad vajadzīgs. Ļoti daudz ko var panākt ar sievišķību, nevis visu kontrolējot un plānojot. Ļaujoties procesam var izdarīt daudz vairāk, tāpēc, ka sievišķajai enerģijai ir liels spēks.

 – Bet ja priekšnieks darbā uzbļauj, bērns nobasto stundu, vīrs atnāk mājās piedzēries... Kas tā vairs par laimi?

Viss, kas notiek mūsu dzīvē, ir mūsu iekšējās pasaules spogulis. Ja priekšnieks uz mums bļauj, mēs pašas viņu esam uzaicinājušas pabļaut savā dzīvē. Tāpat ir ar vīra dzeršanu un stundu bastošanu, kas nereti izriet no tā, ka mēs visu laiku dresējam savu bērnu. Mēs pašas esam iekļuvušas upuru lomā. Un ja tā, tad upurim obligāti vajadzīgs tirāns, kas nāk un dara pāri.

Ir neiedomājami, ka kāds varētu bļaut uz laimīgu un pašcieņas pilnu sievieti. Pat ja bļauj, viņa spēj tajā visā noklausīties ar iekšēja miera sajūtu.

 – Man patika kāds jūsu piemērs grāmatā – «Kad tev sirdī vairs nebūs rūgtuma par to, ka dzīvo vienistabas dzīvoklī, tu būsi gatava villai pie jūras».

Jau pirmīt teicu, ka vispirms jāiemācās būt laimīgai ar to, kas man ir. Ja iemīli savu vienistabas dzīvokli kā tādu mazu pērli, tu jau esi pilna ar pozitīvu enerģiju. Un ja tā, ļoti iespējams, ka drīz vien tu īstenosi savus nākamos sapņus. Kamēr īgņosies un dusmosies par to, cik nožēlojami ir dzīvot vienistabas dzīvoklī, tu vairosi sevī negatīvo enerģiju. Tā teiks nē taviem sapņiem un tavām ilgām pēc villas.

Ja vēl neesi satikusi savu īsto un vienīgo cilvēku, vispirms iemīli savu dzīvi šobrīd – tādu, kāda tā ir. Baudi to! Audzē savu laimes sajūtu, lai satiktu otru laimīgu cilvēku.

 – Kas ir lielākie šķēršļi ceļā uz laimi?

Neko nedarīšana. Vai arī īslaicīgi kaut ko darot un nesaņemot kāroto, mēs atmetam visam ar roku. Jā, ne visas metodes mums der. Bet vienmēr ir kaut kas tāds, kas piemērots tieši mums. Bet to saprast var tikai izmēģinot daudz ko. Man, piemēram, savulaik ļoti palīdzēja Valērija Siņeļņikova grāmata Ceļš uz bagātību, man piemērotas ir peldes ledusaukstā jūrā, organisma attīrīšana ar sālsūdeni, ķermeņa norīvēšanās pēc Ziņģītes metodes. Jo šīs visas lietas kāds jau ir atklājis pirms manis un atzinis par labām esam. Nevajag uzreiz ieslēgt nihilismu – man nekas neder! Tas viss ir muļķības! Iekustini savu dzīvi tā, kā tev pašai patīk! Laimes terapijā neko nevajag darīt ar spēku, nevajag lauzt sevi, tikai darīt to, kam esi gatava un kas tev ļoti patīk. Jā, man daudzi ir vaicājuši, vai man tiešām patīk līst ledainā ūdenī vai arī izdzert piecus litrus sālsūdens, lai attīrītu organismu. Un tad es atbildu tā – es sevi tik ļoti mīlu, ka visu to daru tāpēc, ka saprotu – tā būs labāk man.

 – Bet ir taču arī kaut kādas obligātas lietas, kas dienu dienā jādara, bet ne visai patīk.

Iemīli arī tās! Es, piemēram, neko nesaprotu no grāmatvedības, bet tad, kad man jāiedziļinās atskaitēs, es to pieņemu kā sava mīļotā darba daļu. Man patīk vadīt seminārus, bet nepatīk trīs stundas pavadīt ceļā līdz attālākām Latvijas pilsētām. Viegli iekrist īgnumā – ak, dievs, tik daudz stundu jāpavada ceļā, tas ir tik nogurdinoši! Bet ja sāc domāt no otras puses, tad izrādās, ka vari gūt prieku no Latvijas apceļošanas. Kad vēl tu redzēsi tik brīnišķīgus dabas skatus, ja ne braukājot apkārt? Ir jāiemīl arī tā dzīves daļa, kas nepatīk. Tomēr vairāk jācentrējas uz to, kas patīk. Ineses pieci ieteikumi ceļā uz laimi

·        Sāc vaktēt savas domas un neielaid sevī nevienu negatīvu! Tikko tās parādās, aizstāj šīs domas ar pozitīvām! Jo negatīva enerģētika ievirza sliktā gultnē un pulcē ap sevi negatīvas situācijas.

·        Lai iemācītos domāt pozitīvi, jāsakārto enerģētika. Jo bez pozitīvas enerģijas mums nebūs spēka ne karjerai, ne naudas pelnīšanai, ne veselībai, ne attiecībām.

·        Pēc tam ir jāizvirza mērķi – vismaz jānosaka lielais dzīves virziens. Un ja negribi, ka citi tevi izmanto saviem mērķiem, radi pati savējos!  

·        Apkopo savu pozitīvo pieredzi! Tieši tā tu vislabāk sapratīsi, kāda ir tava veiksmes formula. Tu vari rakstīt savu laimes dienasgrāmatu vai piefiksēt izdošanās, tikai nepieraudi savu pierakstu grāmatiņu pilnu ar to, kā tev neiet. No sliktajām emocijām nevajag baroties.

·        Tikko tu esi laimīga, tu vari atrast arī laimīgus risinājumus. Jo tikai īgnam un nelaimīgam cilvēkam nekas neizdodas. Laimi sevī var audzēt soli pa solim.

  
Autors: Vintra Vilcāne

Ieteikt publikāciju