Laime sapnī un nomodā - Inese Prisjolkova
Laime sapnī un nomodā

Inese Prisjolkova ir pozitīvās domāšanas un attieksmes centra „Pavasara Sudija” vadītāja, sarakstījusi grāmatu „Ieelpo laimi un mīlestību”. semināros daudzviet Latvijā viņa māca, kā soli pa solim dzīvi piepildīt ar laimi, bagātību, mīlestību. Labi skan, teiksiet. Bet Ineses dzīve ir šādas iespējas piemērs. Lūk, viņas stāsts.

 

Zaudēt visu

Es biju laimīgi precējusies un dzīvoju rimtu, saskanīgu, ikdienišķu dzīvi. Bet pusotru gadu pirms nelaimes jutu, ka mēs ar vīru attālināmies. Viņš sāka mani it kā atstumt, pat ieteicās, ka labprātāk gribētu dzīvot brīva puiša dzīvi. Ar tagadnes skatījumu saprotu: ja mēs nebūtu paguvuši atsvešināties, es dzīvi beigtu vai nu reizē ar viņu, vai psihiatriskajā slimnīcā. Jo mēs bijām ļoti, ļoti tuvi. Ja tādu cilvēku tev noplēš ar visu miesu nost...

Divpadsmit gadus bijām precējušies, bērnu mums nebija, varbūt tāpēc es vīram biju tik ārkārtīgi pieķērusies. Es ļoti cīnījos, gribēju saglabāt savu laulību, ģimeni. Domāju, šķiršanās – tas ir gals, visu manu vērtību sabrukums. Tagad, zinot gudras teorijas, varu pateikt: nekad nedrīkst pieķerties kādam vairāk par Dievu. Un, visticamāk, savai ģimenei un savai laimei es biju pieķērusies par stipru, tāpēc man visu atņēma.

Andris nomira no pankreatīta – aizkuņģa dziedzera sairšanas. Tas bija baisi, es viņam biju blakus visu reanimācijas laiku. Mēs, ģimenes locekļi, iesaistījāmies dažādos lūgšanu Dievkalpojumos, vedām pie Andra gan mācītājus, gan dziedniekus... Tādā brīdī esi gatavs iet cauri sienām, lai tikai tuvais cilvēks izdzīvotu. Diemžēl Andris nomira, un tas bija tik šausmīgi... Pārbraucu mājās, un mani apņēma stingums. Es biju visīstākā atraitne, kas gatava gulties blakus vīram kapā. Skatos – skaista, saulaina diena, cilvēki smaida, bet es nedrīkstu priecāties, jo Andra nav blakus, jo viņš to neredz.

Pagāja pusgads, gads, un tas šausmu sastingums bija pārgājis. Brūce apdzijusi. Sapratu, Dievs kāda iemesla dēļ ir atstājis mani dzīvu, un es varu uzdrošināties būt laimīga. Vēl pēc kāda laika sāku sapņot par īstu, lielu mīlestību, ģimeni, bērniem. Bet biju tik ļoti sabeigusi savu veselību, ka pārcietu divus insultus.

 

Ja negodā dzīvību

Pēc otrā insulta man pazuda redze. Tā bija pamatīga panika, bet vienlaikus dziedinoša, jo aklumā pēkšņi sapratu: ja es tikai šķendējos par vīra nāvi un nemaz nepriecājos par savu dzīvību, Dievs var man to atņemt. Redze sāka zust, kad viena pati ar auto braucu pa šoseju.  Apstājos, ietaustījos kafejnīcā un tik loti raudāju, ka nespēju neko pajautāt. Aiz izmisuma neuzdrošinājos peizvanīt ne mammai, kurai ir bijuši infarkti, ne tētim, kurš tolaik bija pārcietis jau astoņus insultus. Neizsaucu arī ātro palīdzību, vienīgi sapratu, ka man jātiek ar šo situāciju galā. Pēc pusstundas ar vienu aci sāku miglaini redzēt. Tagad saprotu – tas bija noziegums pret cilvēci, bet es iekāpu mašīnā un pa šosejas maliņu sāku braukt uz Jūrmalu. Atbraucot mājās, man tik ļoti sāpēja galva, ka trīs dienas nogulēju gultā, nevienam neko nesakot.  Kad aizgāju pie ārstiem, magnētiskā rezonanse uzrādīja, kāpēc zuda redze – skriemelis bija nosprostojis artēriju.

Bet tas vēl nebija viss, sākās spēcīgas migrēnas, ar kurām netiku galā līdz pat pērnajai vasarai. Izstaigāju ārstu ārstus, un viņu lēmums bija – migrēnas nav ārstējamas. Bet dziednieki sprieda, ka migrēna ir manas dzimtas sieviešu karma, jo vairākas bija sirgušas ar to mūža garumā. Bet kāpēc tam man šī liksta uzradās 40 gados? Nebija karmas un pēkšņi ir! Daudzi man ieteica samierināties un ,ēģināt sadzīvot ar migrēnu. Bet tas nu gan nav iespējams, jo ir tik slikti, ka vairākas reizes mēnesī trīs dienas jāguļ gultā ar bļodu blakus.

Tā es mocījos, līdz reiz pludmalē satiku vīrieti, kurš turpat jūras malā stāvēja uz galvas, izpildīja jogu. Mans tagadējais vīrs viņam pastāstīja, ka es ļoti mokos ar migrēnu. Vīrietis atteica, ka nav jāmokās, bet gan jāiztīra organisms. Uzzināju arī par daudzām dziedniecības metodēm, iemācījos peldēt jūrā cauru gadu, vingrot, mainīt dienas režīmu... Un no migrēnas vairs nav ne vēsts. Tagad esmu vesels cilvēks un apzinos dzīves vērtību.

 

Viņš!

Kā sastapu savu vīru Tomu? Kad pāris gadus pēc pirmā vīra nāves sapratu. ka drīkstu uzdrošināties būt laimīga, ļoti lūdzu: „Dievs, Tu redzi, es neesmu spējīga dzīvot viena! Kā katra sieviete vēlējos mīļoto, ģimeni. Un sāku to lūgt. Bet izdarīju kļūdu, jo lūdzu ļoti konkrēti: garu, skaistu vīrieti, melniem matiem. Dievs man tieši tādu arī iedeva, bet vienīgais, kā trūka, - mīlestības. Mani pārņēma bažas, jo biju apgrēkojusies pret Dievu. Es biju lūgusi, un Viņš bija devis, bet tagad es, kundzīte, pasaku: „Dievs, nav tā, kā vajag!” Tad aptvēru, ka vienīgais, ko varētu lūgt, - savu vienīgo, īsto cilvēku (vienalga, kāds viņš būtu – mazs, resns, plikpaurains, nav svarīgi arī, bagāts vai nabags).  Lai Dievs pats man viņu nolūko pēc sava prāta. Bet man vairs nebija ticības, ka sastapšu sev lemto. Man ir laba piekrišana, satikos ar vienu, otru, taču sapratu, ka tie nav mani cilvēki. Un tad 2008.gada 31.decembrī nolēmu – turpmāk dzīvošu tā, lai ietu pretim savam īstajam un vienīgajam. Iedomājos, it kā viņš jau būtu ar mani, it kā es jau būtu laimīgi precējusies. Es nezinu, kāds viņš ir, bet es viņam no rītiem padodu labdienu, prom ejot atsveicinos. Iztēlojos, kā viņš mani gaida mašīnā vai mājās. Pareģes man teica: Inese, tu viņu satiksi februārī. Nav vairs ilgi jāgaida, ir jau janvāris. Pienāk februāris, aiziet februāris. Viņa nav. Bet nekas, es turos, rīkojos pēc visiem likumiem, izberžu māju, salieku visas lietas pa pāriem – tik jauki! Nopērku vīriešu halātu un čības, lai ir vīrieša enerģija mājās. Domāju: nu, varbūt satikšu viņu pirms Lieldienām? Nekā. Tuvojas Jāņi – lielie latviešu godi. Nospriežu: vai nu es viņu satikšu Jāņos, vai nekad. sarunājām ar draudzenēm, la Līgo naktī iesim plikas peldēties un veiksim auglības rituālu. Pienāk un paiet Jāņi, un... nekas nenotiek. 20.jūlijā ir mana 40.dzimšanas diena. Tas man šķita tik šausmīgs cipars. Dzimšanas dienas rītā pamostos un saprotu, ka atkal esmu visu zaudējusi. Es saku: „Dievs, es no savas puses esmu visu darījusi. Un, ja Tava griba ir man iecerēto nedot, Tu esi stiprāks, es nepretojos, nolieku savu vēlēšanos Tev pie kājām.” Raudu aizgūtnēm, ārā līst lietus. Esmu sarunājusi ar draudzenēm vakarā doties uz pludmales kafejnīcu svinēt manu dzimšanas dienu. Bet jūtos tik briesmīgi, ka negribu iet un bojāt citiem garastāvokli. Draudzene mani strostē, kā gan es varu nenākt, ja viss ir sarunāts. Labi, nolemju – viņas dēļ došos arī.

Atceros gājienu pāri kāpai, tuvojos kafejnīcai kā nolemta. Eju, bet prieka man nav nemaz, kā maratona skrējējs pēdējiem spēkiem ienāku kafejnīcā. Un redzu – pie letes stāv viņš! Tik skaists, kā esmu vēlējusies, gandrīz divus metrus garš, tik glīti saģērbies... Viņš skatās man pretim. Un es sajūtu, ka mana dvēsele un viņa dvēsele... ka viss jau ir noticis. Nav jādara nekas. Es aizeju pie galdiņa, apsēžos un atviegloti nopūšos – esmu pārnākusi mājās!

Vēlāk ar vīru daudzkārt esam pārrunājuši mūsu tikšanos. Interesanti, ka arī pareģotajā februārī esam bijuši vienā krodziņā. Viņš mani ievērojis, bet nospriedis, ka man jau nu gan dzīvē viss ir kārtībā. Un nebija tuvojies. Bet otrreiz, manā dzimšanas dienā, uzreiz pienāca man klāt, un mēs iepazināmies. Pēc piecām dienām bijām nākamajā ballītē, pēc desmit mēnešiem salaulājāmies. Es kāzās gribēju tērpties neuzkrītoši – pelēkā kostīmā. Bet Toms
teica: „Tu esi mana līgava, es esmu gājis tev pretim visu mūžu, gribu, lai tev būtu balta kleita!” Kad cilvēki nonāk līdz šādai laimei, ir svarīgi būt bezgalīgi pateicīgiem. šos trīs gadus, ko esam ar Tomu nodzīvojuši kopā, mēs pateicamies Dievam katru dienu. Tu vari arī visu zaudēt un tev arī jābūt gatavam atkal zaudēt, bet kamēr ir, baudi un esi pateicīgs. Mums ir Toma desmitgadīgā meitiņa. Protams, viņa tiekas ar savu mammu un māsu, bet dzīvo mūsu ģimenē un bauda vienīgā bērna statusu. Tas, ko esmu lūgusi – vīrs, bērns -, viss man ir. laimīgā idille! Toms teica, ka kopš pusaudža gadiem tāda sieviete kā es ir viņa sievietes ideāls. Un es esmu gribējusi tieši tādu vīru kā Toms.

 

Autors: Ilze Vītola

Publicēts: "Mājas Viesis" 2011.gada 2.septembrī

Ieteikt publikāciju