Kad sirds ir vaļā... - Inese Prisjolkova
Kad sirds ir vaļā...

“Kad es pārdomāju savu dzīvi, liekas, ka pagātnes sāpju dēļ man tagad ir tik skaista balva.” Tā par savu mīlestību saka INESE PRISJOLKOVA, kura pirms diviem gadiem septiņus mēnešus dzīvoja pilnīgā pārliecībā, ka tūlīt satiks savu Īsto. Tas notika viņas 40. dzimšanas dienā.

 

Ineses un viņas vīra Toma mīlestība ir tāda, par kādām parasti uzņem romantiskas filmas un raksta mīlestības romānus: par tādu sapņo katra sieviete, skeptiķes tai netic un pielej darvas pilienu medus mucā, teikdamas – tu taču nezini, kas notika pēc tam, kad viņi saulrietā, kāzu drēbēs tērpušies, aizjāja baltā zirgā un uz ekrāna parādījās vārds “BEIGAS”. Inese to zina, un viņas dzīve ir brīnišķīga, bet viņa piebilst, ka par nākotni jau neviens no mums nevar būt drošs un neviens cilvēks nevienam nepieder. Toties Inesei un Tomam jau pieder divi kopā pavadīti gadi, un viņi tic, ka šādu gadu vēl būs daudz.

 

Ērtā mīlestība

Bet kas tad bija pirms tam? Inesei bija divdesmit ar astīti, viņa bija Latvijas Universitātes pēdējā kursa studente, kura devās pie savas mammas Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesores uz darbu, lai izmantotu tur esošo rakstāmmašīnu un pārrakstītu savu diplomdarbu. Tur viņa iepazinās ar kādu mammas studentu Andri. Pavisam drīz sekoja kāzas. “Tolaik tas bija ļoti likumsakarīgi – pabeigt augstskolu un tad precēties. Un tas arī bija laiks, kad es visu uztvēru ar prātu, man likās – ja Andrī kaut kas nav tāds, kā man gribētos, es ķeršos klāt un visu pārveidošu, sariktēšu savu dzīvi tādu, kādu man vajag. Mēs abi ar atrotītām piedurknēm ķērāmies klāt – nu tikai taisīsim dzīvi! Andris ņēma virsroku un pārveidoja mani, jo no mums abiem tieši viņš kontrolēja mūsu attiecības.” Bet Inese teic, ka tāpēc viņa nebija nelaimīga, Andris viņas dzīvi vienkārši padarīja ārkārtīgi ērtu, nepārtraukti par visu uzņemoties atbildību. “Mūsu kopdzīves laikā es nodarbojos ar karjeru, daudz lasīju un pilnveidojos, pabeidzu maģistrantūru un doktorantūru. Biju vairāk koncentrēta uz sevi, nevis mīlestību un attiecībām. Bet man toreiz bija labi. Mēs ar Andri bijām kopā divpadsmit gadus, un tas ir pietiekami daudz, lai saprastu un izvērtētu sevi. Es sapratu, ka esmu monogāma, izteikta viena vīrieša sieviete. Man neienāks prātā meklēt kādu citu vai sadarīt muļķības – ja esmu attiecībās, tad par sevi esmu ļoti droša. Tagad tas ir ārkārtīgi nozīmīgi, jo tā ir drošība Tomam.”


Bet Ineses un Andra ģimene nekādā gadījumā nebija darījums, tā bija mīlestība, tikai citāda. “Mums ar Andri bija fantastiskas attiecības un milzu mīlestība, bet tās bija drīzāk brāļa un māsas attiecības, vai varbūt pat brīžiem tēva un meitas attiecības. Viņš par mani ļoti rūpējās, čubināja, mājās viss bija kārtībā. Andris bija parūpējies par visu, un man jau likās, ka esmu sociāli atrofējusies atsevišķās jomās, jo divpadsmit gadu garumā manā dzīvē lietas notika pašas par sevi. Es neko nezināju par to, kā tiek maksāti rēķini, kā mašīnā jāielej benzīns.”


Un tad notika negaidītais – Ineses pasaule sabruka. Andris sajutās slikti, aizgāja pie ārsta un nokļuva slimnīcā. Viņam tika diagnosticēts pankreatīts – ārsti Inesei teica, ka vīra aizkuņģa dziedzeris ir praktiski sairis un izdzīvot nav iespēju. Iepriekš par to nekas neliecināja, arī slimnīcā par viņa slimību liecināja vien tas, ka Andris bija pievienots dažādiem aparātiem un pie viņa ķermeņa bija piestiprināti vadiņi. “Andris izskatījās kā tikko no sporta zālēs un solārija iznācis – skaists, veselīgs, muskuļains. Tāpēc ārsta teiktajam noticēt bija neiespējami. Toreiz sajūtas bija briesmīgas: tu stāvi pie gultas, viņš skatās acīs un saka – es negribu mirt, izglāb mani! Darīju, ko varēju – lūdzu Dievu no rīta līdz vakaram, organizēju aizlūgumus, vedu mācītāju uz slimnīcu, viņš nokristīja Andri. Tajā periodā nevarēju ne ēst, ne dzert, ne domāt par kaut ko pasaulīgu. Drudžaini mēģināju kaut ko saglābt. Un līdz pēdējam brīdim bija sajūta, ka viņu var izglābt, nevienu sekundi neticēju, ka Andris nomirs.


Viņam bija transa sapņi, kurus Andris man gribēja izstāstīt. Viņš teica – es ceļoju pa Benjamiņu namu, gribu tev pastāstīt. Atbildēju – kad izveseļosies, varēsi man visu stāstīt, tagad negribu klausīties. Man tas bija nesvarīgi, negribēju viņā klausīties, vēlējos tikai to, lai viņš atveseļojas un ceļas augšā. Vienā reizē Andris uzrakstīja uz lapiņas to, ko bija redzējis kādā no saviem ceļojumiem transā – es nomiršu otrdien, un manas bēres būs sestdien. Es nobijos. Bet notika tieši tā, kā Andris redzēja – viņš nomira otrdienā, un bēres bija sestdienā.”

 

Attālināties, lai izdzīvotu

Tas bija neizsakāmi smagi, bet Inese saprata – gājējus un mirējus nevar noturēt. “Tāpat ir jāsaprot arī tas, ka Dievam nav nekāds pienākums pildīt mūsu vēlēšanās. Un ir kaut kāds iemesls, kāpēc tā notiek, tev ir jāsamierinās ar Dieva gribu. Jā, šad tad to izdarīt ir grūti. Tādās reizēs var glābt tikai mīlestība uz Dievu, nevis dusmas.”


Inese teic, ka pēc vīra nāves viņa tam daudz ko piedevusi. “Es taču viņam vairs neko nevarēju pārmest, nevarēju kopā ar viņu to risināt. Mūsu attiecību beigu posmā bija diezgan daudz tāda, ko man vajadzēja piedot. Mēs attālinājāmies. Un tad es domāju, ka arī tas varbūt bija saistīts... Andris, protams, nezināja, ka nomirs, bet es pieļauju, ka mums vajadzēja attālināties tāpēc, ka viņam bija paredzēts nomirt. Attālināties, lai es izdzīvotu. Jo pēdējā laikā Andris mēdza teikt, ka vairs negrib tādu ģimenisku dzīvi, kāda mums bija. Tas bija manu vērtību sabrukums. Andris teica, ka grib būt tur, kur kūsā dzīve, proti, Rīgā, bet viņam jābūt kopā ar mani. Tas bija sāpīgi... Ja tu dzīvo ar cilvēku, tad rēķinies, ka viņam ir tādas vērtības, uz kurām esat balstījuši savas attiecības. Bet ja pēkšņi viss mainās, tu tam netiec līdzi, negribi to. Tas man bija bēdīgs un grūts periods, kura laikā varēju zaudēt arī pašapziņu – kad jūk un brūk apkārtējās vērtības, attiecībās nav kārtības, tad arī sieviete sāk domāt, ka nav pietiekoši vērtīga. Es ļoti daudz ar sevi strādāju, lasīju, mēģināju to kompensēt ar garīgu augšanu un lielu mīlestību uz Dievu. Tagad, kad pārdomāju savu dzīvi, man liekas, ka toreizējo sāpju dēļ man tagad ir tik skaista balva – mīlestība ar Tomu.”

  

Atļaut sev sērot un izklaidēties

Pēc Andra aiziešanas sākās stindzinošas vientulības periods Ineses dzīvē. “Pirmo gadu pēc Andra nāves es to vien darīju kā staigāju pa kapiem – tā kā citi brauc uz parku pastaigāties, es braucu uz kapsētu, lai vienkārši tur būtu. Piebraucu pie kapsētas pat vairākas reizes dienā, staigāju, sēroju, biju tāda kā apmaldījusies. Es pat noskatīju sev kapavietu viņam blakus. Man vispār nebija intereses par pasaulīgo dzīvi, nebija nekādas intereses kaut ko radīt vai izveidot, jo man likās – arī es jebkurā mirklī varu nomirt, tāpēc labāk, lai nekas manā dzīvē nav ar saknēm, negribēju iesakņoties. Ļoti daudz noņēmos, lai sevī turpinātu attiecības ar Andri.


Dzīvot vienai -tas man bija smagu atklāsmju laiks, raudu lēkmes varēja izsaukt pat tas, ka es atveru skapīti, sniedzos pēc miltiem, bet tur to vienkārši nav, atveru ledusskapi, lai paņemtu eļļu, arī tās nav. Man tas bija jaunums, ka miltus, eļļu un visu citu jāpērk pašai, ka vairs neviens par to neparūpēsies. Kad uzzināju, ka mašīnai jāiziet tehniskā apskate, vienkārši nesapratu, ko tas nozīmē. Zvanīju tētim un prasīju, kas man tagad jādara. Zvanīju draugiem. Nebija tā, ka es sāku visu darīt pati, daudz prasīju palīdzību tuviniekiem un draugiem.


Un tā šausmīgā vientulība! Tu ieej mājās un stingsti no tās, tad uzreiz ir jāraud. Un mājās iet nemaz negribas, jo zini, ka tā būs. Atceros, ka mēs ar draudzenēm staigājām pa veikaliem līdz bezsamaņai. Bija turīgie gadi, to varēja atļauties. Mēs pirkām un pirkām nevajadzīgas mantas. Tā bija sava veida terapija. Mājās braucu tikai tad, kad veikalus slēdza, un es zināju, ka uzreiz iešu gulēt.


Bet es gribu teikt, ka esmu izbaudījusi katru no šiem periodiem – arī tad, kad staigāju pa kapiem, nebiju nelaimīga, es tobrīd vienkārši dziļi sēroju. Kad biju viena, nejutos nelaimīga tādā nozīmē, ka nevaru to izturēt. Es zināju, ka man tas ir jāizdzīvo. Vienīgi bija brīdis, kad es uztraucos, lai šis periods neievelkas, lai es nenogriežu savu laimi un mūžam nepalieku par atraitni. Ir labi saprast, ka esi sērojusi, un tas ir beidzies. Tev paliks atmiņas, bet tu dzīvo tagadnē. Tas ir ļoti būtiski.”


Aptuveni gadu Inese ļāvās sērām, un tad viņas dzīvē sākās cits periods – izklaides. “Gāju uz klubiem, iepazinos ar puišiem, padejoju, tusējos ar draugiem, vārdu sakot – izdzīvoju vientuļas sievietes dzīvi un noņēmos ar savas pašapziņas atgūšanu. Man bija svarīgi aiziet uz klubu un pārliecināties, ka vēl aizvien patīku vīriešiem. Kad to sapratu, turklāt man nācās secināt, ka man ir vēl lielāka piekrišana nekā divdesmit gadu vecumā, pārstāju apmeklēt klubus, jo man vairs nebija nepieciešama šāda pašapliecināšanās. Tad sāku ārkārtīgi daudz strādāt, devos ārzemju komandējumos – tolaik biju mārketinga direktore viesnīcu tīklā. Tā kā kādu laiku nebiju strādājusi, ar lielu jaudu visu sevi ieguldīju darbā, un man tas ļoti patika. Un tad vienā mirklī sapratu – jā, nu esmu gatava laist saknes un dzīvot dziļu dzīvi. Tad manā dzīvē sākās laiks, kad gaidīju savu Īsto vīrieti.”

  

Ļimt no laimes

Tā kā citi sāk jaunu dzīvi 1. janvārī, tā Inese pirms divarpus gadiem nolēma šajā datumā nolēma – tagad esmu gatava jaunām attiecībām, un sāka dzīvot sajūtās, ka tūlīt, tūlīt satiks Viņu. “Es jau iekšēji dzīvoju kopā ar savu mīļoto vīrieti – biju nopirkusi otru zobu birsti un čības. Kad gatavoju sev brokastis, it kā gatavoju tās arī viņam, bet es netaisīju vairāk, vienkārši sajūtu līmenī gatavoju mums abiem. Kad gāju ārā no mājas, teicu “čau!”, zinot, ka tur neviena nav.


Man liekas, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no iekšējā uzstādījuma, no tā, kā tu gatavojies savām attiecībām. Ja tu ļaujies sirds balsij, tad tā ved tevi pretī tavam cilvēkam. Bet, ja tu klausies riņķī apkārt un ar prātu rēķini, ka tev gadu ir tik, cik tev ir, ka Latvijā sieviešu ir daudzreiz vairāk nekā vīriešu, ka, visticamāk, labie un foršie vīrieši jau ir precējušies, ja tu sevi tā noskaņo, tad diez vai kādu satiksi. Un neko nevajag darīt fanātiski, to vajag uztvert nedaudz kā mīļu joku. Galvenais ir sevi mīlēt, un, ja tas palīdz viņu sagaidīt, tad viss ir kārtībā.”


Patiesības labad jāsaka, ka Inese savu Tomu satika jau februārī, taču tobrīd viņu attiecības vēl nesākās. Tas notika kādā bārā Jūrmalā, viņi abi sēdēja katrs pie sava galdiņa, vienlaicīgi piecēlās un saskatījās. “Es atceros to mirkli, bet man tobrīd nekas nesākās, savukārt Toms man uzlika aci jau todien.”


Jūlijā, savas četrdesmitās dzimšanas dienas rītā, Inesē bija šaubas – es tik ilgi gaidu, bet vēl nekas nav noticis. “Dzimšanas dienas rīts bija tāds pārdomu brīdis, kā jau tādos rītos mēdz būt, bet tad tu sapurinies un sāc svinēt, un tad, kad tu sāc svinēt dzīvi, viss notiek.” Tieši tovakar, kad Inese Jūrmalā pludmales kafejnīcā svinēja dzimšanas dienu, viņa pa īstam ieraudzīja Tomu. “Svarīgākā tovakar bija mana iekšējā sajūta – es stāvēju telpā, pilnā ar cilvēkiem, un pēkšņi krietni tālu pie bāra letes ieraudzīju savu cilvēku. Jā, piekrītu, Tomu nevar neieraudzīt, viņš patīk visām meitenēm, tāpēc šī sajūta varēja būt maldīga, bet tā nebija, jo es uz viņu paskatījos un uzreiz novērsos, skaidri zinādama, ka viņš pie manis pienāks un mēs runāsimies. Un tā arī notika. Tajā dienā mēs pat runājām uz “jūs”, spriedām par dažādām filozofijām, sportu un politiku. Patiesībā tovakar Toms runāja nepārtraukti, es tikai klausījos. Kā es jutos? Kad tu pēc kaut kā esi ļoti tiecies un to sasniedzis, tad tu ļaujies un ļimsti – ir finišs, tu esi sasniedzis savu mērķi, un mana doma bija tāda – paldies Dievam, ka esmu izturējusi to vientulības un gaidīšanas periodu!”

 

Dzīvot ar sirdi, nevis prātu!

Ineses un Toma attiecības attīstījās ļoti ātri – jau pēc divām nedēļām viņi dzīvoja kopā, ilgāk vienkārši nespēja gaidīt, jo tik ilgi viens pēc otra bija alkuši, ilgojušies un tiekušies. “Interesanti, ka manī nebija baiļu. Man nebija bail, ka es varētu vilties, nebija bail no sāpēm. Es sev visu laiku atgādināju, ka nedrīkst dzīvot ar prātu, jādzīvo ar sirdi, nedrīkst analizēt, jo es varu aizanalizēties līdz tam, ka šīs attiecības nav iespējamas. Kāpēc? Piemēram, tāpēc, ka Tomam pirms tam bija draudzenes, kurām bija 18 un 20 gadu. Man tobrīd bija 40, un mūsu valstī taču četrdesmitgadnieces nomaina pret divdesmitgadniecēm, nevis otrādi. Vai arī – mums varētu kaut kas nesanākt, jo Tomam pirms manis bijušas neveiksmīgas attiecības, kurās ir bērni. Prātu vajag apklusināt, jo prāts uzliek šķēršļus, var radīt sāpes, tas neļauj vienkārši baudīt dzīvi.”


Tā vietā, lai baidītos, viņi sāka runāt par precēšanos. Patiesībā par to pirmais ieminējās tieši Toms, un darīja to jau attiecību pirmajā mēnesī. “Man bija ļoti būtiski, ka viņš jau agri runāja par precēšanos. Mani sajūsmināja, ka viņš to darīja tādā veidā, kā man patīk – es ieminējos, ka gribētu laulāties baznīcā, un Toms piekrita, kaut arī draugi, kas Tomu pazina, teica: “Toms baznīcā uz ceļiem? Aizmirsti! Tas nav iespējams!” Bet es tiešām tikai izstāstīju, ka tā gribētu. Un viņš godīgi teica – es to darīšu tevis dēļ.


Man gan toreiz bija arī tādas domas – man ir 40 gadi, varbūt jāsaģērbjas kostīmiņā un pa kluso vienā vakarā jāapprecas. Toms teica – nē, es gribu īstu līgavu, īstā baltā kleitā ar īstu plīvuru. Man ir vienalga, cik tev gadu, tu esi mana līgava! Un tad man likās – kurš cits cilvēks mani varētu novērtēt? Mans nākamais vīrs to grib, un es to gribu viņa dēļ. Tāpēc mums bija lielas kāzas ar visiem rituāliem.


Pēc kāzām Toms teica – mēs savu laulību zvērestu par dzīvošanu kopā priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs, pieliksim guļamistabā pie sienas. Un ja man kādreiz uznāk dusmas par gurķu burku vai sviesta paciņu, viņš saka – ko tu dusmojies, ej un izlasi! Un vēl viņš saka – kāpēc tu uz mani dusmojies? Es nekad uz tevi nedusmojos, jo es tevi mīlu! Tas ir ļoti būtiski – otrā visu redzēt ar plus zīmi. Es apzinos, ka Tomā arī ir īpašības, kas man varētu nepatikt vai citā cilvēkā pat kaitināt, bet mani tās nekaitina.”

 

Bērni tiecas pie mīlestības

Ar Andri Inesei bērnu nebija, bet tagad viņas ģimenei jau ir piepulcējusies Toma jaunākā meita Sandija. “Tomam ir divas meitas no divām dažādām attiecībām. Septiņpadsmitgadīgā Annija ik pa laikam atbrauc pie mums ciemos, bet deviņgadīgā Sandija mūsu ģimeni ir izvēlējusies par savējo. Kad viņa to izlēma, tad soli pa solim, somu pa somai – no sākuma nedēļu, pēc tam divas, tad vasara brīvlaiku un galu galā pavisam – pārcēlās dzīvot pie mums, tajā pašā laikā saglabājot brīnišķīgas attiecības ar savu mammu, regulāri sazvanoties, kopā iepērkoties un darot visu ko citu. Man ļoti patīk uz to visu noskatīties, jo bērni ir kā barometrs, kas parāda mīlestības daudzumu ģimenē – viņa taču nāk tāpēc, ka var pasmelties mīlestību, ka pie mums var justies droši. Un mēs runājam ļoti daudz labu par mammu un uzsveram to, ka mamma ir pāri visam, es nekādā gadījumā ar mammu netaisos samērīties.


Patiesībā mums ar Sandiju ir tik daudz līdzību, ka, ja man būtu meitiņa, tad viņa būtu Sandija, jo mēs kā tipāži esam vienādas – es bērnībā biju tāda pati meitenīte, tāpēc man viņa ir ļoti saprotama. Viņa dod daudz mīlestības – man guļamistabā ir pilns plaukts ar dāvanām, ko Sandija ir salīmējusi, sazīmējusi, sagudrojusi. Es ļoti baudu viņas mīlestību!


Jautājumā par bērniem es paļaujos uz Dievu – ja Viņš lems un dos, es labprāt piedzemdētu bērnus. Turklāt Toms savai mammai ir pirmais bērns un dzimis 40 gados, savukārt Toma māsa – 43 gados. Mūsu attiecības ar Tomu šobrīd ir tik piepildītas, ka mums nekā netrūkst, viss, kas ar mums notiek, ir kā bonuss, kas mūs tikai bagātina. Mēs ļaujamies tam, ko mīlestība var radīt, un, ja mīlestībā rodas bērni, tas ir brīnišķīgi.”

  

Atvērties kā sievietei

“Patiesībā, kad es skatos atpakaļ uz savu dzīvi, tikai tagad saprotu, ko nozīmē tā īstā mīlestība, kad tu kā sieviete veries vaļā un ar katru mirkli kļūsti sievišķīgāka un laimīgāka tāda, kāda esi, nevis centies kādam izpatikt, izrādīties, būt tāda, kādu viņš tevi grib redzēt. Es necenšos, vienkārši baudu mīlestību, un, runādams ar mani, Toms mani nepārtraukti ceļ. Protams, varētu domāt, ka es to gribu dzirdēt, bet es tiešām divdesmit reizes dienā dzirdu, cik ļoti viņš mani mīl, ka visu dzīvi mani gaidījis un kāda tā ir laime, ka mēs esam kopā.


Un mīlestībai nav noteikti jāatnāk agrā jaunībā, tas var notikt jebkurā vecumā, bet tam ir jābūt ļoti gatavai, jo, manuprāt, mēs ar otru cilvēku satiekamies vibrāciju līmenī. Ja tu tajā mirklī esi gatava īslaicīgām attiecībām, tu nevari satikt īsto cilvēku uz mūžu, jo tu vienkārši esi citā vibrācijā, tu nenotici, paej garām. Tu arī nedrīksti baidīties no attiecībām, ir jāļaujas. Ja esi aizslēgusies ciet, tad nemaz nevari satikt savu cilvēku – viņš var tev pienākt klāt desmit reizes, jūs varat parunāties, bet tu nevari saprast, ka tas ir viņš, jo tava sirds nav vaļā. Un vecums, kad es satiku Tomu, ir brīnišķīgs – ja tu gribi, tad 40 gados vēl izskaties kā meitene, tu vēl vari piedzemdēt bērniņus, turklāt tev ir gudrība un pieredze, tu vairs nedari jaunības muļķības, tu ne ar vienu nesamēries, lieki nekritizē, nepieprasi, nemanipulē. Un tas ir ļoti būtiski – kad satiku Tomu, es nevienu brīdi ar viņu nemanipulēju. Sievietes ir ļoti gudras – viņas var tīt ap pirkstu, bet vīrieši to nepamana, ļaujas. Godīgumam ir milzīga nozīme. Kad tu satiec savu cilvēku, tad aiz cieņas un mīlestības nekad neatļaujies manipulēt.


Bet tev ir jābūt laimīgai arī tad, kad viņu vēl neesi satikusi – es biju laimīga arī viena. Sievietēm, kuras ir vienas, gribētu pateikt – vispirms iemācies būt laimīga viena un izbaudi to, ka tāda esi. Tikai tad, kad esi laimīga, vari satikt otru un dot viņam laimi. Tu vari otram dot tikai to, kas tevī ir – ja tu esi īgna un neapmierināta, tad savā ceļā sastapsi otru tādu pašu, un jūs varēsiet mainīties ar savu neapmierinātību. Bet ja esi pilna mīlestības, tad satiec cilvēku ar līdzīgu vibrāciju. Tev jākļūst tādai, kādu tu gribi to otru – ja vēlies drosmīgu, vīrišķīgu, stipru, tad kļūsti par drosmīgu, sievišķīgu un pašu pilnību. Un tu viņu satiksi!”

 

Autors: Solvita Velde

Publicēts: "UNA" pielikums 2010.gadā

Ieteikt publikāciju