Agrāk biju pareiza, tagad – laimīga! - Inese Prisjolkova
Agrāk biju pareiza, tagad – laimīga!

Inese Prisjolkova ir pozitīvās domāšanas centra Pavasara Studija vadītāja un divu grāmatu – Ieelpo laimi un mīlestību un Mana laimes dienasgrāmata autore. Viņas personiskā pieredze iedvesmojusi ļoti daudz Latvijas sieviešu. Ineses izveidotā studijas mājaslapa nereti ir kā tāds glābējzvans. Jo, ja vienos naktī kādai sievietei šķiet, ka izmisums ir tik liels, ka rītu vairs nav iespējams sagaidīt, Inese sēžas pie datora un uzraksta atbildi tieši tā, lai sapurinātu un uzmundrinātu. Viņas grāmatas tiek pirktas, dāvinātas un dotas lasīt no rokas rokā un daudzām kļuvušas par tādu kā laimes talismanu.

Patiesībā viss, kas dzīvē noticis ar inesi Prisjolkovu, ir mazliet brīnums. Piedzīvojusi divus insultus, īslaicīgi zaudējusi redzi, vairākus gadus cietusi neciešamas galvassāpes, bet – tagad tas viss ir pagātne. Jo Ineses dzīve mainījās kopš mirkļa, kad viņa izlēma būt laimīga.

 

Kafija un putukrējums pēc insulta

Inesei bija 38 gadi... Pirms gada viņa bija zaudējusi savu vīru, ar kuru kopā bija nodzīvoti 12 gadi. „Laikam sevī ļoti dziļi biju ielaidusi sēras. Atceros, ka, stāvot pie sava vīra kapa, domāju, ka man jau jānoskata vieta blakus. Es Andri ļoti mīlēju, taču gadu pirms viņa nāves atsvešinājāmies viens no otra. Kāpēc? Jo vīrs pēdējā gada laikā ļoti mainījās. Vai nu tā bija četrdesmitgadnieku krīze, vai kas cits, bet par viņa sapni kļuva spoža dzīve un uzdzīve, kurā man īsti vairs nebija vietas. Es viņā biju iekrampējusies no visa spēka, bet viņš pamazām attālinājās. Tagad varu tikai pateikt Dievam paldies par šo atsvešināšanos. Jo tieši tās dēļ toreiz nenomiru.”

Un tad 2007.gada 07.jūlijā (starp citu, numerologi par 07.07.07. – trīs septiņniekiem – saka: zīmīgi) Inese atgriezās mājās no Liepājas. tajā pašā dienā viņai bija paredzēts iet uz kāzām. Ieprieks’’ejā nakts nebija gulēta, viņa jutās nogurusi. Tieši pirms Bikstiem uz ceļa gadījās bedre, kurā Inese iestūrēja savu BMW. Pēc šā nelielā trieciena Inese samirkšķināja acis un saprata, ka neko vairs neredz.  „Man nekas nesāpēja, nebija arī slikti, tikai tumšs gar acīm. Kad sapratu, ka problēma ir manī, nevis mašīnas netīrajā stiklā vai laikapstākļos, manī iestājās šausmīga panika. Ar vienu acs kaktiņu vēl kaut ko miglainu saskatīju, tāpēc varēju nobraukt malā un piestāt pie Bikstu ceļmalas kafejnīcas. Ejot iekšā kafejnīcā, orientējos pēc taustes. Atceros tikai to, ka pasūtīju kafiju un putukrējumu – sev kaut ko pilnīgi neraksturīgu. Tikai vēlāk no mediķiem uzzināju, ka instinktīvi esmu izvēlējusies tieši to, kas nepeiciešams šādā ekstremālā situācijā, - kaut ko siltu un kalorijām bagātu, lai atjaunotos asinsrite un enerģija. Sēdēju pie galda, ēdu putukrējumu un šausmīgi raudāju. Jo man šķita, ka ir noticis kaut kas neatgriezenisks – vairs nekad neredzēšu.” Kad Inesei jautāju, kāpēc viņa nav zvanījusi kādam un lūgusi palīdzību, viņa saka: „Mammai un tētim nevarēju zvanīt, jo viņiem pašiem bija švaki ar veselību, nedrīkstēju viņus satraukt. Tobrīd sarunājos tikai ar Dievu. Es pati nezinu, uz ko es cerēju. Bet laikam jau uz to, ka pēc mirklīša viss pāries. Sēžot pie galda un mierinot sevi, pēkšņi atskārtu, ka man nenormāli sāk sāpēt galva. Tagad vairs nevaru pateikt, cik minūtes tā sēdēju – varbūt desmit, varbūt divdesmit. Tikai jutu, ka redze pamazām atgriežas. Vēl neredzēju pavisam skaidri, bet caur migliņu. kad sapratu, ka kaut kā nebūt varēšu tikt līdz mājām, sēdos mašīnā un braucu uz Jūrmalu. Pēc šā notikuma nogulēju mājās trīs dienas. Trakās galvassāpes bija mitējušās, un man šķita, ka nu jau viss kārtībā. Tikai pēc kāda laiciņa kolēģiem pastāstīju, kas ar mani atgadījies. Mani darīja uzmanīgu kādas kolēģes teiktais: „Inese, ja kaut kas tāds ar tevi notika, ir jābūt iemeslam. Kā tu vari zināt, kas tev galvā aug?” Tieši vārds aug mani sabiedēja.  Tā dēļ uzreiz iedomājos, ka man varbūt ir galvas audzējs. Manī otrreiz iestājās panika, tāpēc aizskrēju pie ārsta, lai uztaisītu gan galvas magnētisko rezonani, gan rentgenu skriemeļiem. Atklājās, ka esmu piedzīvojusi išēmisko insultu. Ka man ir kustīgs piektais skriemelis, kas var iziet no ierindas un nosprostot artēriju, kas apasiņo konkrētus smadzēnu centrus.  Manā gadījumā tika skarta zona, kas saistīta ar redzi. Ārsti teica, ka šāds insults vienmēr nes sev līdzi arī kaut kādas sekas. Manas sekas bija ļoti spēcīgas migrēnas, kas atkārtojās ar regularitāti – pāris reižu mēnesī. Trīs dienas mēnesī varēju izsvītrot no savas dzīves, jo galvassāpju dēļ neko nevarēju darīt.”

Atbildes uz jautājumu – kāpēc tā notika, Inesei īsti nav. Varbūt pie vainas iedzimtība – Ineses tētis desmit gadu laikā bija pārcietis astoņus insultus, un pēdējais bija liktenīgs. Varbūt vainīgi muguras skriemeļi, kas ar gadiem nodilst. Varbūt nogurums, stress, pārpūle.

Pēc diviem gadiem Inese piedzīvoja otru insultu. Tas notika, šķūrējot sniegu pie mammas. Sniega bija ļoti daudz, un, to vācot, Inese pāršāva pār strīpu. „Atkārtojās tas pats scenārijs. Es atkal uz brīdi zaudēju redzi. Tikai šoreiz man blakus bija mamma un es jau pati zināju, ko darīt.”

Attinot atpakaļ tā laika notikumus, Inesei ir savs skaidrojums: „To visu piedzīvoju tāpēc, ka vairs nepriecājos par dzīvi. Ko viss, kas ar mums notiek, ir mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums. Pēc vīra nāves tik ļoti vēru acis ciet uz dzīvi, ka man atņēma spēju redzēt. Un tikai tad, kad man to atņēma, izrādījās, ka man tomēr ļoti, ļoti gribas redzēt.”


 

Divas zobu sukas, divi pāri čību un divi halāti

Izrādījās arī, ka dzīvei var būt krāsas un tā var sniegt laimes izjūtu katru dienu. Lai arī savu ceļu uz laimi Inese bija uzsākusi, pilnīga laimes sajūta viņai nebija iedomājama bez otrās pusītes. „Gribēju satikt savas dzīves vīrieti un īsto cilvēku. Lai būtu gatava atvērties mīlestībai, braucu uz Igaunijas klosteri, mērcējos svētajā ūdenī, Jāņu rītā mazgājos rasā, izteicu Visumam konkrētas vēlmes. Tajā pašā laikā apzinājos arī to, ka Dievam ir visas iespējas tās nepiepildīt. Nekad neesmu sūdzējusies par piekrišanu no pretējā dzimuma, un pēc vīra nāves iepazinos ar dažādiem vīriešiem, un ikreiz man šķita – jā, šis varētu būt īstais. Tomēr izrādījās, ka nebija. Un tad sapratu, ka negribu sevi izdāļāt kuram katram. 2008.gada 1.janvārī nosolījos sev, ka tā vairs neturpināšu, ka dzīvošu viena, kamēr satikšu savu īsto. Un savā sirdī jau sāku dzīvot tā, it kā viņu būtu satikusi. Septiņus mēnešs katru rītu sarunājos ar sava iedomātā vīrieša tēlu. Es pat nopirku otru zobu suku, otru čību pāri, vīriešu halātu – lai piesaistītu vīrišķo enerģiju. Taču pienāca Lieldienas, un no mana īstā nebija ne vēsts! Pienāca Jāņi, un atkal nekā! Un tad bija klāt mana četrdesmitā dzimšanas diena. Teicu: „Dievs, ja tu man nedod manu īsto, es tur nevaru neko izdarīt! Tu esi uzvarējis, Dievs.” Taču tieši tajā vakarā iepazinos ar savu nākamo vīru Tomu.” Tovakar pludmales kafejnīcā bija paredzētas dzimšanas dienas svinības. Draudzene bija iecerējusi Ineses dzimšanas dienu nosvinēt kopīgi ar sava bērna jubileju. „Man ļoti negribējās iet uz to ballīti. Kad jau bija seši vakarā, draudzene zvanīja un prasīja, kur esmu. Viņa man ieteica saņemties un nākt šurp.Vēl tagad atceros, kā ar milzīgu nevēlēšanos gāju uz šo pasākumu. Šķita, ka tūlīt uzlikšu standarta smaidu un gan jau kaut kā ballīti pārcietīšu. Taču, ieejot kafejnīcā, kurā bija pilns ar cilvēkiem, redzēju tikai vienu vienīgu – gara auguma vīrieti pie bāra. Bija sajūta, ka visi citi cilvēki šajā mirklī izgaist. Sapratu, ka man vairs nekas nav jādara, tikai jāapsēžas un jāgaida, kad viņš pienāks man klāt. Un viņš arī pienāca – ar puķi rokās un apsveicot mani dzimšanas dienā. Sapratu, ka viņš man ļoti patīk un es viņam arī. Pēc nedēļas gāju ar Tomu uz savu pirmo randiņu, bet jau pēc divām nedēļām sākām dzīvot kopā. Jo es ļoti ātri sapratu, ka viņš arī ir mans īstais cilvēks, kuru tik ļoti esmu gaidījusi.”

2009.gada 25.aprīlī Inese ar Tomu apprecējās. Lai arī Tomam bija laulības un daudzu citu attiecību pieredze, Inese nenobijās un nesteidza savilkt plusiņus un mīnusiņus sava izredzētā biogrāfijā. „Milzīga sievietes gudrība ir ticēt sirdij, nevis tam, ko saka prāts,” pārliecināta Inese. Nu jau ceturto gadu viņi abi ir kopā. Ar viņiem kopā ir arī Toma meitiņa Sandija. „Bērni nāk no debesīm un paši zivēlas savus vecākus. Par to man nav nekādu šaubu, jo ar Sandiju saprotos no pirmās dienas, kopš iepazinos. Parasti jau bērni grib dzīvot kopā ar savu mammu, bet tā mūsu mīlestības aura laikam ir tik spēcīga, ka Sandija grib tajā sasildīties.”


 

Ardievu, galvassāpes!

Toms nekādi nespēja saprast un samierināties ar to, ka viņa sievai tik ļoti var sāpēt galva. Arī tas, ka Inesei bija divi atkārtoti redzes zudumi, viņu satrauca. Pirms laulībām Inese ar Tomu izgāja mācību kursu Dubltu baznīcā. „Kādā brīdī mācītājs jautāja: „Vai kādam ir vēlme par kaut ko lūgt?” Un Toms pēkšņi sacīja: „Es ļoti vēlētos, lai jūs visi lūgtu par manas sievas veselību – par to, lai viņa atsvabinātos no galvassāpēm.” Toreiz biju izbrīnīta, ka oms, kurš pirms tam ar baznīcu un ticības lietām bija uz jūs, pēkšņi pateica ko tādu. Tas bija ārkārtīgi emocionāli un skaisti.” Pēc kāda laika, kad viņi abi bija jau precējušies, Toms pludmalē satika kādu paziņu Igoru. Inesi pārsteidza tas, cik lieliskā forma bija šis piecdesmitgadīgais vīrietis, gan viņa sieva. „Man šķita, ka viņi abi staro un ka viņiem abiem ir tāds kā oreols apkārt.” Pēc tam izrādījās, ka Igors regulāri noadrbojas ar jogu, vingro un dienu dienā peldas. Tieši viņam Toms lūdza padomu sievas galvassāpju lietā. Igora diagnoze bija šāda: „Tavas sievas organisms ir ļoti piesārņots, tāpēc arī galvassāpes.” Kad Inese vēlāk tikās ar Igoru, viņi daudz runājās, tostarp arī par ķermeņa piesārņošanu. Izrādījās, ka ķermeni var piesārņot ne tikai apkārtējā vide un nepareizs uzturs, bet arī sliktas domas. Tieši Igors Inesei izstāstījis par šanprakšalanu – metodi, ko pielieto Indjā ķermeņa attīrīšanai ar sālsūdeni. „No sākuma domāju – kāds gan tam sakars ar galvu? Bet Igors mani pārliecināja to izmēģināt.” Izdzert piecus litrus sālsūdens, pa starpu veicot dažādus vingrojumus, nav nekāds nieks. Bet Inese pati pārliecinājusies, ka tieši šādi ļoti labi tiek iztīrīts kunģa un zarnu trakts. Tiesa gan, pēc pirmās tīrīšanas reizes Inese jutās ļoti slikti – viņai sāpēja visas maliņas, turklāt vasarā, kad ārā bija 35 grādu temperatūra, nenormāli sala. Taču Igors šo ziņu uztvēra ar optimismu: „Priecājies, tavs organisms tīrās. Pēc nedēļas atkārto to pašu atkal!” „Pēc otrš attīrīšanās reizes jau izjutu spēka pieplūdumu un man bija ļoti viegla sajūta. Tieši Igors man arī ieteica peldēties aukstā jūras ūdenī – no desmit grādiem uz leju. Ļoti laba metode toksīnu izvadīšanai no organisma. Tagad peldos jūrā katru dienu no augusta līdz pat decembrim. Galvenais ir ieskriet ūdenī un riktīgi atdzist. Peldes ledusaukstā ūdenī palīdz ne tikai pret migrēnu, bet rūdīt gribasspēku. Kad dzīve iemet aukstā ūdenī, tad labāk tiec ar šo situāciju galā. Un vēl esmu atklājusi – ja kaut ko nevaru, tad saņemos un izdaru to Dievam par godu. Tāpēc var kapāt krusa, līt lietus, bet nekas mani neatturēs no iecerētās peldes.”

Pēc pirmās attīrīšanās Inese jutusies ļoti tīra. „Pēc tam sapratu, ka vairs nedzeršu kafiju, vīnu, neēdīšu gaļu, zivis, olas. Tik ļoti piepūlos tīrot savu ķermeni, ka negribas to atkal piesārņot no jauna.” Šobrīd Ineses migrēnas ir atkāpušās. Bet, ja parādās galvassāpes, viņa uzreiz iet kontrastdušā. „Mana atziņa ir tāda: ja gribi justies slima, tu tāda arī jutīsies. Arī es savulaik pati izvēlējos savas migrēnas. Jo, kad tās tuvojās, jau sakņupu gultā, lūdzu, lai neviens ar mani nerunā, lai noliek blakus gultai bļodu, un sagatavojos tam, ka trīs dienas gulēšu aiz aizvērtiem aizkariem un man būs ļoti, ļoti slikti.”


 

Mana iedomātā lieliskā karjera

Bērnību Inese atceras kā gaisū laiku. „Biju ļoti mīlēts bērns. Un milzīga vecāku mīlestība – tas ir labs pamats turpmākai dzīvei.” Inese neatceras, ka jebkad bērnībā vai skolas gados būtu slimojusi. Viņa bijusi veselīgs bērns, turklāt visus skolas gadus sportojusi – nodarbojusies ar vieglatētiku, skriešanu un parasti izcīnījusi pirmās vietas un zelta medaļas. Un kur ni vēl piekrišana no skolas puišiem... „Dzīve mani bija izlutinājusi,” tagad atzīst Inese.

Jau kopš piecpadsmit gadu vecuma viņa aizraujas ar garīgu un psiholoģisku literatūru. „Man vajadzēja piedzīvot šo smago traumu, izdzīvot bezgalīgas vientulības un tukšuma posmu, lai mana dzīve mainītos. Pēc desmit gadiem, kad Inese strādājusi UNESCO Latvijas nacionālajā komitejā kā izglītības sektora vadītāja, viņa aizdomājusies par to, ka pati varētu pievērsties garīgam darbam. Taču toreiz viņai tam nebija ne spēka, ne enerģijas. „Andris toreiz bija nobrucinājis manu vērtību sistēmu, man šķita, ka visam, kam esmu ticējusi, nav nekādas jēgas. Patiesībā es pati biju sapinusies savā taisnvirziena domāšanā. Man taču tik smuki bija izveidojusies karjera – izstudēju pedagoģiju Universitātē, paralēli strādāju Jelgavā interešu izglītības centrā, pēc tam jau Izglītības ministrijā un UNESCO, paralēli ieguvu gan maģistres grādu, gan pabeidzu doktorantūru. Spoži! No malas viss izskatījās ideāli. Tieši tāpat kā mūsu laulība ar Andri: kā teiktu mana mazākā māsa – ideāls pāris! Lai arī visu darīju tā, kā vajadzēja, jo biju ļoti pareiza meitene, nez kāpēc nejutos laimīga. Tikai vēlāk sapratu, ka manā iedomātajā karjerā nebija klāt ne sirds, ne dvēsele.” Aizejot prom no darba UNESCO, Inese sapratusi, ka vairs negrib strādāt izglītības sfērā. Viņu saistīja PR lietas, komunicēšana ar cilvēkiem. droši vien tāpēc Inese izvēlējās mārketinga speciālistes amatu viesnīcā Maritim Park Hotel. Pēc oficiālās gaisotnes UNESCO, Inese jutusies pārsteigta par vienkāršo un sirsnīgo gaisotni, kas valdījusi viesnīcā. Neviens viņu vairs nav uzrunājis kā Brūveres kundzi (pirmā vīra uzvārds), bet vienkārši Inesi. Līdz laimes terapijai bija tikai viens solis. „Toreiz dzīvoju Mēness ielā, un uz darbu katru rītu, neskatoties uz to, vai sniga vai lija, gāju ar kājām – līdz Brīvības ielai, tad cauri Vecrīgai, pāri Akmens tiltam un uz Maritim viesnīcu. ceļā uz darbu pavadīju stundu un tieši tāpat – mājup. Visu ceļu, kamēr gāju gan uz, gan no darba, domāju par to, cik laimīga esmu. To kā matru sev atkārtoju katru dienu. Kad pārcēlos dzīvot uz Jūrmalu, pieņēmu lēmumu – no šīs dienas un turpmāk es būšu tikai ļoti, ļoti laimīga. Tāpēc sievietēm, kas šobrīd jūtas nelaimīgas un grib kaut ko mainīt savā dzīvē, iesaku – sāciet ar lēmumu būt laimīgām katru dienu! Par to rakstu arī abās savās grāmatās. Bet mana pašas pieredze un garīgie meklējumi palīdz vadīt seminārus un dalīties piedzīvotā ar citiem. Jo tad, kad man saka: „Inese, es visu esmu izlasījusi, bet ko lai es ar to iesāku savā dzīvē,” – man ir, ko atbildēt. „Taču pats svarīgākais ir veidot savu vērtību sistēmu un saprast, kas der tieši tev. Vēl svarīgi apzināties, ka dievs mūs apbalvojis ar brīvu gribu un izvēli. Mēs katru dienu varam izvēlēties vai nu būt laimīgas, vai nelaimīgas.”

„Šodien mana asistente Daina atrakstīja fantastisku vēstuli: „Tad, kad tu semināros sevi ver vaļā, uzmirdz tādi dimanti...” Un redz, kā sanāk. Man pirms tam vajadzēja sevi iztukšot, lai atkal piepildītu ar mīlestību, kas manī bijusi visu laiku. Pateicoties traumām un grūtībām, esmu atbrīvojusies no sava ego, lepnības un iedomātas augstprātības, no iedomas, ka stāvu pāri citiem, ka ar kaut ko esmu pārāka.”


 

Caur garīgo uz materiālo

Šobrīd Ineses dzīvē ienākusi arī joga. Par savu skolotāju viņa sauc Tiju Kazāku – mūziķa Kārļa Kazāka māsu. Ar abiem Inese mācījusies vienā Jelgavas skolā. „Ja viņa vadītu karatē nodarbības, tad droši vien šobrīd nodarbotos ar karatē. Jo Tija vada nodarbības ar tik milzīgu mīlestību... Viņa šobrīd ir ne tikai mana jogas, bet arī garīgā skolotāja. Pat tad, kad pati esi ļoti daudz izlasījusi un arī iemācījusi citiem, tik un tā ik pa laikam uzpeld jautājumi, kuri nav līdz galam atbildami. Tāpēc mēs ar Tiju sarakstamies ar kilometriem garām vēstulēm. Viņa stāsta par sevi, es par sevi, un caur šiem stāstiem es nonāku pie kaut kādiem secinājumiem. Esmu laimīga iepazīt jogu un to, kā elpošanas, vingrojumu un gaišu domu varu aktivizēt zemes spēku sevī. Jo izrādās, ka, sākot no saules pinuma čakras uz augšu, manī viss ir atvērts, bet man ir pārāk maza pieķeršanās zemei.

Tā kā esmu izteikti garīgs cilvēks, līdz šim kaut kā nebiju domājusi par fizisko ķermeni. Tija man pavēra izpratni par to, ka ķermenis ir jāgodā, ka tas ir īpašs un ļoti cieši saistīts ar to, kā jūtas mūsu dvēsele. Lielākā daļa cilvēku dzīvi tver caur materiālo. Bet es tikai caur garīgo pasauli iepazinu arī materiālo.”

Inese uzauga turīgā stādu un puķu audzētāju ģimenē. Tāpēc trūkums viņai bija pilnīgi svešs vārds. „labi barots kucēns visu mūžu nesatraucas par ēšanu,” smejas Inese. Līdz brīdim, kamēr Inese pēc Andra nāves sāka dzīvot viena pati, viņa vispār nezināja, kā jāpelna nauda. „Uz darbu gāju tāpēc, ka gribēju, nevis lai nopelnītu. Kad pēkšņi paliku viena, izrādījās, ka ar kaut ko jāpiepilda ledusskapis un jānomaksā rēķini. Taču man paveicās. Veikli iesaistījos tolaik ejošā biznesā – pirku neremontētus dzīvokļus, pēc tam tos meistari izremontēja, un es pārdevu tālāk. Taču, kad sākām dzīvot kopā ar Tomu, piedzīvoju to, ko nozīmē pusotra gada iztikt tikpat kā bez naudas. Tomam pieder sava celtniecības firma, bet krīzes laikā pēkšņi apzuda visi remontējamie objekti. Es pati tolaik jau biju pārņemta ar domu par Pavasara Studijas veidošanu, bet no domām vien, kā zināms, vēl nauda nerodas. Taču šis mums abiem bija ļoti vērtīgs laiks, jo sapratām, cik ļoti mūsu mīlestība ir pa īstam. Pateicoties šai pieredzei, man ir, ko teikt cilvēkiem, kuri žēlojas – bez naudas nevaram būt laimīgi. Tagad varu droši teikt, ka tikai tad, kad pašas būsim laimīgas, varēsim nopelnīt visam, kas vajadzīgs. Pa īstam tam, ka nauda atgriežas, noticēju, kad grāmatā Ieelpo laimi un mīlestību rakstīju nodaļu par naudu. Tolaik jau vadīju ļoti daudz semināru, biju iegājusi apritē un pati varēju finansēt grāmatas izdošanu.”

Vai Inese kādai palīdzējusi pilnībā mainīt dzīvi? „Mana mācība palīdz tām, kas kaut ko dara. No runāšanas vien nekas dzīvē nemainīsies. Bet man patīk dalīties ar citiem savā pieredzē, jo savā dvēselē esmu skolotāja.”

 

Lietas, kas dod prieku un spēku:

    • Tikko Sandija mani ierauga smaidošu pie laptopa, viņa zina, ka es strādāju. Rakstīšana ir tā, kas mani patiešām iepriecina. Varu rakstīt kladē, uz parastām lapiņām, bet caur rakstīšanu sakārtoju domas un gūstu mieru. Tā ir mana laimes terapija – mana laimes dienasgrāmata.
    • Priecīgu mani dara suns Džekijs. Es viņu varu ņurcīt, čubināt, un mēs kopā peldamies jūrā un dodamies uz mežu. Džekijs ir mans pirmais suns dzīvē. Man ir arī divi kaķi, no kuriem vecākajam ir 19 gadu. Starp citu, kad atguvu redzi, mana kaķenīte zaudēja redzi vienai acij. Kaut kas karmisks ir visā šajā lietā.
    • No pēdējā laikā lasītām grāmatā mani iedvesmojusi Deivida Freižera Zilie putni. Tā ir grāmata par dvēseļu mīlestību jeb to, kā kāds vieds puisis atnācis apraudzīt savu lielo mīlestību uz zemes. Taču šai mīlestībai lemts ilgt tikai neilgu laiku, jo pēc vasaras viņam jādodas prom. Dziļākā atziņa – savus īstos un vienīgos mēs varam arī nesatikt. Jo dzīvojot bez viņiem, mēs esam daudz stiprāki un ne tik ievainojami. Tā tāda viela pārdomām.
    • Mani ļoti spēcina mana un Toma kāzu bilde. Ikreiz, kad uz to paskatos, manī ieplūst mīļums. Pateicoties vīram, varu izdarīt pilnīgi visu.
    • Mani noteikti iepriecina kilograms halvas, jo man ļoti garšo saldumi. Šad tad ļaujos šai atkarībai.
    • Visu savu spēku un mieru ņemu pie jūras, no jūras, tajā peldoties vai vienkārši bradājot pa ūdeni.

 

Autors: Vintra Vilcāne

Publicēts: „Ievas Veselība” 2011.gada 11.novembrī

Ieteikt publikāciju