Jautājumi & atbildes - Inese Prisjolkova
Uzdod savu jautājumu
visi lauki ar (*) ir jāaizpilda obligāti

Tavs uzdotais jautājums tiks publicēts šeit kopā ar Ineses atbildi. Ja nevēlies, lai tas tiktu publicēts, lūdzu, raksti savu jautājumu privāti Inesei uz e-pasta adresi inese@ineseprisjolkova.com. Paldies!

Atbildes uz jautājumiem

Jautājums:

Gribēju uzzināt Jūsu domas par tādu lietu. Bibelē rakstīts, ka caur ciešanām attīrās dvēsele. Vai tad, kad ar savu attieksmes maiņu, izolējot daudzas ciešanas, es nebēgu no tā ko man jaīzcieš, lai gūtu iepriecinājumu pēc Bībeles teiktā? Un otra lieta ir, ka Bībeles vārdi saka, ka uz zemes nākam ciest par grēkiem utt., tātad atkal ciešanas kā svētības darbs, savukārt ir cilvēki, kas saka, ka uz pasaules esam atsūtīti,lai būtu laimīgi, priecātos utt. Vienvārdu sakot, kā man savienot šīs divas mācības, ciest un par to tikt apbalvotai un ciešanas uzskatīt, ka kaut ko kas nav man jāizjūt, bet jācenšas būt par katru cenu laimīgai, bēgot no ciešanām vai nu ar pašiedvesmu, meditācijām utt. terapijām! Kādas ir Jūsu domas!?

 

Ineses atbilde:

Paldies! Izcils jautājums. Man liekas, ka daudziem ir radies šis sajukums.

Ir tieši tā, kā teikts Bībelē un ir tieši tā, kā saka tie, ka esam nākuši baudīt dzīvi un būt laimīgi. Tikai tagad ir jāiemācās būt laimīgiem arī tad, kad caur grūtībām attīrām savu dvēseli.

Tas, kas jautājumā nav saprasts  - no ciešanām nav jābēg. Laimes terapija un pozitīvā domāšana nemudina izvairīties no grūtībām. Tieši otrādi –mēs ar pašiedvesmu, ar meditācijām, ar visu laimes terapiju kļūstam katru dienu jo stiprāki, jo laimīgāki un pozitīvāki, lai jebkuras grūtības vai ciešanas paņemtu pretim ar mīlestību, un izejot tām cauri ar mīlestību, kļūtu vēl stiprāki.

 

Jautājums:

Kā lai piedod un aizmirst Tuva cilvēka sānsoļus? Vai ir iespējams ar laiku atgūt ticību otram un kā to panākt? Jau iepriekš mīļš paldies par Jūsu domām un atbildi.

 

Ineses atbilde:

Šādā situācijā varbūt der atcerēties, ka pilnīgi visu savā dzīvē mēs piesaistām pašas. Tātad jādomā, ko sevī mainīt, lai kaut kas tāds neatkārtotos.

Sākumā jāatgūst ticība ne tik daudz otram, cik pašai sev. Un tiklīdz noticu tam, ka spēju radīt savādāku realitāti, tā noticēt otram kļūst vieglāk. Tai brīdī saprotam, ka citi cilvēki (pat paši tuvākie) ir tikai aktieri mūsu pašu radītajā realitātē. Autori savai dzīvei esam mēs.

Un tad, kad saprot kā mūsu dzīvē notikumi rodas, tad savukārt ir jāpiedod tikai tas, ka mēs iepriekš to nezinājām un nevilšus pašas radījām tādas situācijas, kas mūs sāpināja.

 

Jautājums:

Esmu daudz lasījusi, ka tieksme lietot alkoholu ir cilvēkiem, kuri nejūtas mīlēti, vai nu bērnībā, vai arī savā tagadējā ģimenē. Kādas ir Tavas domas par to?

 

Ineses atbilde:

Ar to tieksmi ir visādi. Skaidrs ir viens, ka cilvēks grib būt laimīgs un veiksmīgs un neprot savādāk šo veiksmes sajūtu un laimi sirdī gūt. Var gadīties, ka neprot atslēgt prātu un atslēdzas tikai tad, kad iedzer. var gadīties, ka mūk no problēmām. To iemeslu ir diezgan daudz.

  

Jautājums:

Gribēju Jums jautāt par līdzatkarību. Kādu laiku piefiksēju savās sajutās, ka manī rodas trauksme, kad kāds uzaicina mūs ar vīru ciemos, jo es saku uztraukties, cik daudz vīrs dzers, kā beigsies vakars, jo vīrs šad un tad neprot apstāties, un tad nu sanāk piedzerties līdz galam. Man ļoti nepatīk šādas situācijas. Tas nav vienmēr, bet laiku pa laikam ir šādas situācijas. Ko es kā sieviete varētu sevī mainīt, lai šādas situācijas neatkārtotos?

 

Ineses atbilde:

O, cik interesanti, ka tieši šobrīd gatavoju semināru par atkarību un līdzatkarību. Re, kā domas vienojas.

Lai mēs nebūtu līdzatkarīgie, mums jāpārtrauc enerģētiski barot šī situācija. Tātad jāpārtrauc barot alkohola egregors. Pašai nevajag dzert un priecāties par alkoholu (piemēram, lai nesaskrien siekalas mutē, kad redzam putojošu šampanieti, vai Martini reklāmu ar Klūniju).

Otrkārt, nevajag dusmoties un caur dusmām barot šo situāciju. Nevajag baidīties, jo bailēm arī ir spēcīga enerģija. 

Tātad tas, ko varam darīt, ir piefiksēt šo situāciju un ar mīlestību savās domās radīt pilnīgi citu situāciju, kurā vīrs vai nu iedzer kādu glāzi konjaka un zin savu mēru, vai arī nedzer nemaz. Tātad - mēs katrs pats esam savas dzīves notikumu radītāji un mēs varam radīt situāciju, ka mūsu vīrs nedzer un mēs par to neuztraucamies. Tātad - savās domās arvien biežāk domājam to realitāti, kuru gribam redzēt savā dzīvē. Un paies laiks, kad tas patiešām manifestēsies. Tikai pa šo laiku nevajag sabrukt, sadusmoties, sašaubīties. Jo tad mēs atkal atkrītam atpakaļ.

 

Jautājums:

Vai ir tā, ja piem. draugos ir kāds negatīvi domājošs cilvēks, cilvēks, kas pārsvarā visu redz tikai melnās krāsās, manī tas atstāj kādas pēdas?

 

Ineses atbilde:

Draugi un jebkuri cilvēki mūs var ietekmēt tieši tik daudz, cik viņiem to ļaujam. Jo domājam par viņiem, ja pārtinam vēlreiz un vēlreiz to, ko viņi teikuši, tad, protams, ka atstāj pēdas. Bet ne jau viņi, bet gan mūsu pašu domas par viņiem pašiem vai viņu domām.

Savukārt, ja esam mīlestības piepildīti un ejam paši savu ceļu, tad faktiski tā drauga tumšā domāšana mūs neietekmē un mūsu izvēle ir vai nu ar viņu mijiedarboties un dot savu tīro enerģētiku, lai viņš var caur mums patīrīties, vai arī, ja to negribam, tad nedarām. Viss ir mūsu pašu brīva griba.